no Septiņdesmito otrā kvoruma
Vai mēs, kas esam uzņēmušies Kristus Vārdu, neesam nejauši paslīdējuši apmelošanas,
ļauna runāšanas un nepareizu stereotipu veidošanas ceļos?
Man ir draudzene, kura ir politiskas grupas biedre, ko katru nedēļu var redzēt valsts
televīzijā. Paskaidrojot savu lomu, viņa teica: „Mūs mudina runāt, sacīto iepriekš
neapdomājot!” Šķiet, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā daudzi cilvēki runā, iepriekš
neapdomājot sacīto, stimulējot emocionālas atbildes reakcijas, nevis pārdomātas atbildes.
Vai tas notiek uz valstiskās vai starptautiskās skatuves, personīgajās attiecībās vai
politikā, mājās vai publiskās diskusijās, balsis kļūst aizvien spalgākas, un tām šķiet
aizvien vairāk tiek sniegta priekšroka, nekā tās tiek atstātas bez vērības.
Tas Kungs ir brīdinājis, ka kopš iesākuma un visos laikos Sātans uzkūdīs cilvēku sirdis
uz dusmām.1 Mormona Grāmatā Lamans bija paraugs tādai kurnēšanai, kas izraisīja
dusmas, uzkurināja niknumu un pamudināja uz slepkavību.2 Laiku pa laikam Mormona
Grāmatā mēs lasām par maldinātiem un bezdievīgiem cilvēkiem, kas uzkūda uz dusmām
un izraisa konfliktus. Kapteiņa Moronija laikā atkritušais Amalikija iedvesmoja
„lamaniešu sirdis pret Nefija tautu.”3 Amulons un Noas bezdievīgie priesteri, Nehors,
Korihors, atkritušais Zorams (šī kaunpilnā loma saglabājas visā Mormona Grāmatā) bija
aģitatori, kas izraisīja neuzticēšanos, palielināja ķildas un padziļināja ienaidu.
Runājot ar Ēnohu, Tas Kungs norādīja, ka gan Viņa piedzimšanas laiks, gan laiks pirms
Viņa Otrās Atnākšanas, būs ļaundarības un atriebības dienas.4 Un Tas Kungs ir teicis, ka
pēdējās dienās niknums pār zemi tiks izliets bez mēra.5 Niknums tiek definēts gan kā
Dieva taisnīgs sašutums, gan kā cilvēcīgas pēkšņas kaislības un dziļu vai nežēlīgu dusmu
izpausmes. Pirmā veida niknums saistīts ar mīlošā Tēva rūpēm, kura bērni bieži „ir bez
mīlestības un ... ienīst savas pašu asinis”6, kamēr otrā veida niknums nāk no cilvēkiem,
kas „ir bez kārtības un bez žēlastības. ... stipri savās aplamībās.”7 Es baidos, ka zeme
piedzīvo abu veidu niknumus, un es domāju, ka dievišķo niknumu ļoti lielā mērā izraisa
tie, kas uzkūda cilvēku sirdis uz bezdievīgumu, apmelošanu un nežēlīgu ienaidu.
Cilvēcīgā niknuma pirmie upuri ir patiesība un saprāts. Jēkabs deva padomu, lai ikviens
ir „čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva
taisnību.”8 Kā ievēroja Ēnohs, miers, taisnība un patiesība ir Dieva troņa mājoklis.9
Vienalga, vai tie būtu viltus draugi vai netaisnīgi skolotāji, mākslinieki vai izklaides
vadītāji, komentētāji vai vēstuļu rakstītāji vietējām avīzēm, varas un labuma meklētāji,
sargieties no tiem, kas uzkūda uz tādām dusmām, kas nomāc pārdomas un apspiež
žēlsirdību.
Pie Mormonas ūdeņiem Alma aicināja tos, kas stāsies derības attiecībās ar Dievu, stāvēt
kā Dieva lieciniekiem un nest viens otra slogus.10 Kā tādi, kas patiešām ir stājušies svētā
derībā, mums jāpaliek uzticīgiem ceļam, patiesībai un dzīvībai, kas ir Jēzus Kristus.
Vai mēs, kas esam uzņēmušies Kristus Vārdu, neesam nejauši paslīdējuši apmelošanas,
ļauna runāšanas un nepareizu stereotipu veidošanas ceļos? Vai personīgās, piekritēju,
darba vai reliģiskās atšķirības nav pārvērtušās tādā veidā, kas nomelno tos, kam ir
2
atšķirīgi uzskati? Vai mēs apstājamies, lai izprastu citu cilvēku šķietami atšķirīgos
uzskatus un meklētu, kur vien iespējams, kaut ko kopēju?
Es atceros, kad kā augstskolas students es uzrakstīju kritiku par kādu svarīgu politikas
filozofu. Bija skaidrs, kas es viņam nepiekritu. Mans profesors teica, ka mans darbs ir
labs, taču nepietiekoši labs. Pirms tu uzsāc savu kritiku, viņš teica, tev vispirms jānorāda
lielākais iemesls tai pozīcijai, kurai tu nepiekrīti, tādu, ko pieņemtu pats filozofs. Es
pārstrādāju savu darbu. Man joprojām bija lielas uzskatu atšķirības ar filozofu, taču es
viņu labāk sapratu, un saskatīju viņa uzskatu stiprās un vērtīgās puses, kā arī trūkumus.
Es mācījos mācību, ko esmu pielietojis visos savas dzīves aspektos.
Ģenerālis Endrjū Džeksons, kad viņš staigāja pa frontes līniju Jaunorleānas kaujā, saviem
vīriem sacīja: „Džentlmeņi, celiet savas šautenes nedaudz zemāk!” Es domāju, ka
daudziem no mums vajag celt savas „šautenes” nedaudz zemāk. No otras puses, mums
vajag paaugstināt privāto un publisko pārrunu līmeni. Mums jāizvairās kariķēt citu
pozīciju, veidojot, tā sakot, „putnu biedēkļus,” un svaidoties ar nepamatotiem
apmelojumiem par cilvēku motivāciju un raksturu. Mums vajag, kā Tas Kungs mums
deva padomu, atbalstīt godīgus, gudrus un labus vīriešus un sievietes, kur vien tie
atrodami, un atzīt, ka „starp visām sektām, grupām un nosaukumiem” ir cilvēki, kas ir
atturēti no [evaņģēlija] patiesības tāpēc, ka tie nezina, kur to atrast.11 Vai mums jāslēpj šī
gaisma tādēļ, ka mēs dzīvojam vidē, kurā notiek aprunāšana, stereotipu veidošana un
tiekšanās darīt pāri?
Dažkārt ir ļoti viegli iekrist izsmiešanas un cinisma garā, sastopoties ar cilvēkiem, kuriem
ir pretēji uzskati. Lai nonicinātu citus vai to idejas, mēs demoralizējam vai pazemojam.
Tas ir galvenais ierocis tiem, kas dzīvo lielajā un plašajā ēkā, ko tēvs Lehijs redzēja savā
vīzijā.12 Jūda, Kristus brālis, brīdināja, ka „pēdējā laikā būs smējēji, kas dzīvos savās
pašu bezdievīgajās kārībās,---tie, kas nošķiras, laicīgi cilvēki, kam nav Gara.”13
Izsmiešanai ļoti radniecīgs ir cinisma gars. Ciniķiem ir tieksme meklēt un atrast kļūdas.
Tieši vai netieši tie izrāda zobgalīgu neticību sirsnīgumam un taisnīgumam. Jesaja runāja
par tiem, kas „tiecas uz ļaunu” un „citus pavedina ar saviem vārdiem uz ļaunu, uzbrūk
tam, kas tiesu spriež vārtos, un aiz niecīgiem iemesliem nepareizi apvaino taisno.”14 Šai
sakarā Tas Kungs pēdējās dienās ir devis padomu, lai mēs mitētos meklēt vainu cits citā
un pāri visam tērptos žēlsirdības saitēs kā apmetnī, kas ir pilnības un miera saites.15
Prezidents Džordžs Alberts Smits novēroja: „Cilvēces ģimenei šajā pasaulē nav nekas
kaitīgāks kā ienaids, aizspriedumi, aizdomas un nelaipna attieksme, kas dažiem cilvēkiem
ir pret saviem līdzcilvēkiem.”16 Politikas sakarā viņš brīdināja: „Kad vien jūsu politiķi
liek jums nelaipni runāt par saviem brāļiem, jūs stāvat uz bīstama pamata.”17 Runājot par
pēdējo dienu valstības lielo misiju, viņš deva padomu: „Baznīca, kurai mēs piederam, nav
kareivīga baznīca. Šī ir Baznīca, kas pasaulei piedāvā mieru. Mūsu pienākums nav doties
pasaulē un meklēt vainu citos, nedz arī kritizēt cilvēkus dēļ tā, ka tie nesaprot. Taču mūsu
privilēģija ir laipnībā un mīlestībā doties starp cilvēkiem un dalīties ar patiesību, ko Tas
Kungs ir atklājis šajās pēdējās dienās.”18
Tas Kungs ir mūs kā ļaudis izveidojis īpašai misijai. Kā Viņš senos laikos teica Ēnoham,
laiks, kurā mēs dzīvojam, būs tumsas laiks, bet tas būs arī laiks, kad no debesīm nonāks
taisnīgums, un no zemes tiks izsūtīta patiesība, lai vēlreiz sniegtu liecību par Kristu un
Viņa misiju kā Grēku Izpircējam. Tāpat kā plūdi šis vētījums izslaucīs pasauli, un Tā
3
Kunga izraudzītie tiks sapulcināti no četrām zemes pusēm.19 Lai kur pasaulē mēs
dzīvotu, kā cilvēki mēs tiekam veidoti, lai kļūtu par Tā Kunga miera instrumentiem.
Pētera vārdiem, mēs esam Dieva īpašums, lai paustu Viņa triumfu, „kas jūs ir aicinājis no
tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta.”20
Mēs nevaram atļauties ieslīgt pasaulē, kurai ir tieksme aizvainot un aizvainoties. Drīzāk,
kā Tas Kungs atklāja Pāvilam un Moronijam, mēs nedrīkstam ne skaust, nedz uzpūsties
lepnībā. Mēs neesam viegli aizkaitināmi, nedz arī nepiedienīgi neuzvedamies. Mēs
nepriecājamies par nekrietnību, bet priecājamies par patiesību. Patiešām šī ir tīrā Kristus
mīlestība, ko mēs pārstāvam.21
Pasaulē, ko ir pārņēmušas dusmas, mūsdienu pravietis, prezidents Gordons B. Hinklijs, ir
devis padomu: „Šajos bīstamajos laikos ir daudz, ko mēs varam un ko mums vajag darīt.
Mēs varam izteikt savu viedokli, novērtējot situāciju, kādu mēs tos saskatām, taču nekad
neļaujiet sev kļūt par ļaunuma līdzdalībniekiem vārdos vai darbos attiecībā uz saviem
brāļiem un māsām dažādās tautās, kas ir vienā pusē vai otrā. Politiskās atšķirības nekad
neattaisno dusmas vai sliktu gribu. Es ceru, ka Tā Kunga ļaudis var dzīvot mierā cits ar
citu nemieru laikos neatkarīgi no to lojalitātes, kāda tiem var būt pret dažādajām
valdībām vai partijām.”22
Kā patiesi Kristus liecinieki pēdējās dienās nekritīsim tumsībā, lai, Pētera vārdiem, mēs
netaptu akli vai stulbi, bet būsim auglīgi savā liecībā par Kristu un Viņa atjaunoto
evaņģēliju---domās, vārdos un darbos.23 Dievs dzīvo. Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un
dzīvība. Džozefs Smits, lielais Atjaunošanas pravietis, bija instruments, ar kuru mēs
tiekam apvienoti kā ļaudis, kurus šodien vada Dieva pravietis, prezidents Gordons B.
Hinklijs. Atjaunosim ik dienas savās sirdīs Kristus tīro mīlestību, un kopā ar mūsu
Skolotāju pārvarēsim pasaules tumsību.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. Skat. 2. Nefija 28:20; M&D 10:24.
2. Skat. 1. Nefija 16:37--38.
3. Almas 48:1
4. Mozus 7:46, 60
5. Skat. M&D 115:6
6. Mozus 7:33
7. Moronija 9:18--19
8. Jēkaba vēst. 1:19--20
9. Skat. Mozus 7:31
10. Skat. Mosijas 18:8--10
4
11. Skat. 123:12; M&D 98:10
12. Skat. 1. Nefija 8:26--33; 11:36.
13. Jūdas 1:17--19
14. Jesajas 29:20--21
15. M&D 88:124, 125
16. Sayings of a Saint, Alice K. Chase (1952), 30. lpp.
17. Conference Report, 1914. g. apr., 11--12. lpp.
18. Conference Report, 1934. g. apr., 44. lpp.
19. Skat. Mozus 7:62
20. 1. Pētera 2:9--10
21. 1. korintiešiem 13:4--6; Moronija 7:45--47
22. „War and Peace,” Liahona, 2003. g. maijs, 80.
23. 2. Pētera 1:8--9
No comments:
Post a Comment