Es ceru, ka jūs visi atcerēsities, ka šajā sabata dienā jūs dzirdējāt mani sniedzam savu
liecību, ka šis ir Dieva svētais darbs.
Mani dārgie brāļi un māsas, es pateicos par jūsu lūgšanām par mani. Es tagad lūdzu
atbalstīt mani ar savu ticību.
Kad cilvēks sasniedz manu vecumu, viņš atkal un atkal apstājas, lai pārdomātu, kas ir
viņu ir vadījis līdz viņa pašreizējam stāvoklim dzīvē.
Vēlos izmantot mazliet jūsu laika, ko varētu uzskatīt par savtīgu izmantošanu. Es darīšu
to, jo Baznīcas prezidenta dzīve patiesi pieder visai Baznīcai. Viņam ir ļoti maz
privātuma un nav nekādu noslēpumu. Es domāju, ka mana runa šodien atšķirsies no
jebkuras iepriekš dzirdētās Baznīcas Vispārējās konferencēs.
Es pašlaik esmu savas dzīves norietā. Mēs visi esam pilnībā Tā Kunga rokās. Kā daudzi
no jums zina, nesen es pārcietu nopietnu operāciju. Tā bija pirmā reize manos 95 gados,
kad biju slimnīcā kā pacients. Es to neiesaku nevienam. Mani ārsti saka, ka joprojām man
ir dažas problēmas.
Tuvojas mana 96. dzimšanas diena. Es izmantošu izdevību, lai izteiktu savu novērtējumu
un pateicību par ievērojamām svētībām, kuras esmu bagātīgi saņēmis no Tā Kunga.
Mēs visi savā dzīvē saskaramies ar izvēlēm, dažas no kurām nes bagātīgas svētības un
panākumus, citas izrādās mazāk sološas. Kaut kādā veidā Dievs ir uzmanījis mani un
vadījis manas izvēles, lai gan ne vienmēr tās tajā brīdī bija saprotamas.
Prātā nāk vārdi no Roberta Frosta dzejoļa „Iepriekš neietais ceļš,” kurš beidzas ar šādām
rindām:
Divi ceļi atdalījās mežā, un es —
Es izvēlējos to mazāk iestaigāto,
Un tas ir izmainījis visu.
(The Poetry of Robert Frost, red. Edward Connery Lathem [1969], 105)
Es domāju par Tā Kunga vārdiem: „Dzenieties pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas
tiks piemestas.”(Lūkas 12:31)
Tas bija pirms 48 gadiem šajā aprīļa konferencē, kad es pirmoreiz tiku atbalstīts par
Augstāko pilnvaroto. Kopš tā laika es esmu runājis katrā Baznīcas Vispārējā konferencē.
Esmu uzstājies ar vairāk nekā 200 šāda veida runām. Esmu runājis par ļoti dažādām
tēmām. Taču cauri tam visam ir bijis izteikts liecības pavediens par šo lielo pēdējo-dienu
darbu.
Taču lietas ir mainījušās un mainās. Mana 67 gadu garumā iemīļotā dzīvesbiedre pirms
diviem gadiem mani atstāja. Man trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti man viņas pietrūkst.
2
Viņa patiešām bija ievērojama sieviete, tāda, ar kuru es gāju pa šo dzīvi plecu pie pleca
nevainojamā pārniecībā vairāk nekā divas trešdaļas gadsimta. Atskatoties uz aizvadīto
dzīvi, es to daru ar neviltotu izbrīnu un godbijību. Viss labais, kas ir noticis, ieskaitot
manas laulības, ir pateicoties manai aktivitātei Baznīcā.
Kādu vakaru man bija iespēja pārskatīt nepabeigto sabiedrību un organizāciju sarakstu,
kas visas mani ir pagodinājušas dēļ manas darbības Baznīcā. Ievērojams skaits Savienoto
Valstu prezidentu ir bijuši Baznīcas Prezidija ofisā. Manā kabinetā pie sienas ir
fotogrāfija, kurā es prezidentam Ronaldam Reiganam pasniedzu Mormona Grāmatu.
Esmu bijis Baltā Namā uz pasākumiem. Manā grāmatu skapī ir augstākā ASV balva par
civilo kalpošanu, ko man pasniedzis prezidents Bušs. Vairākkārt esmu bijis Baltajā namā.
Esmu viesojies un kontaktējies ar daudzu valstu premjerministriem un vēstniekiem,
ieskaitot premjerministrus Margaritu Tečeri un Haroldu Makmillanu no Apvienotās
Karalistes.
Es esmu pazinis un strādājis kopā ar katru Baznīcas prezidentu, sākot no prezidenta
Granta līdz Hovardam V. Hanteram. Esmu pazinis un mīlējis visus Augstākos
pilnvarotos, šo daudzo, daudzo gadu laikā.
Patlaban es cenšos tikt galā ar daudzajām grāmatām un eksponātiem, ko esmu uzkrājis
gadu gaitā. Šī procesa gaitā es atradu vecu dienasgrāmatu ar retiem ierakstiem no 1951.
līdz 1954. gadam. Tajā laikā es biju padomnieks sava staba prezidijā un vēl nebiju
aicināts par Augstāko pilnvaroto.
Lasot šo veco dienasgrāmatu, es ar apbrīnu atsaucu atmiņā, kā caur Dieva labsirdību es
ļoti tuvu un labi iepazinu visus Augstākā Prezidija un arī Divpadsmito kvoruma locekļus.
Šādas iespējas tagad vairs nevienam nevarētu būt, jo Baznīca ir daudz lielāka.
Dienasgrāmata satur šādus ierakstus:
„1953. gada 11. marts — prezidents Makejs runāja ar mani par aprīļa konferences
programmu misijas prezidentiem.
Ceturtdiena, 19. marts — Džozefs Fīldings Smits teica, lai palūdzu kādam no brāļiem, lai
parāda, kā vadīt sestdienas vakara sapulci misionāriem. …Es domāju, ka to varētu darīt
Spensers V. Kimbals vai Marks E. Petersons.
Ceturtdiena, 26. marts — prezidents Makejs pastāstīja interesantu stāstu. Viņš stāstīja, ka
kādam fermerim bija liels zemes gabals. Kad viņš sāka novecot, tas viņam kļuva par
lielu. Viņam bija dēli. Viņš sasauca savus dēlus sev apkārt un teica, ka tiem būs jānes šī
nasta. Tēvs atpūtās. Taču kādu dienu viņš aizgāja līdz laukam. Dēli teica, lai tēvs dodas
atpakaļ, jo tiem nav vajadzīga viņa palīdzība. Viņš atbildēja: „Mana ēna šajā tīrumā ir
vairāk vērta nekā jūsu visu darbs.” Prezidents Makejs teica, ka tēvs šajā stāstā salīdzināts
Stīvenu L. Ričardu, kurš bija slims, taču kura ieguldījumu un draudzību prezidents
Makejs vērtēja ļoti augsti.
Piektdiena, 1953. gada 3. aprīlis — apmeklēju tempļa sapulci ar Augstākajiem
pilnvarotajiem un misijas prezidentiem no 9:00 līdz 15:30. Runāja vairāk nekā 30 misijas
prezidenti. Visi vēlas vairāk misionāru. Visas misijas progresē.
3
Otrdiena, 14. aprīlis-prezidents Ričards ofisā, bija patīkama tikšanās ar viņu. Viņš
izskatās noguris un vārgs. Es jūtu, ka Tas Kungs viņu ir saglabājis lielam mērķim.
Pirmdiena, 1953. g. 20. aprīlis — bija interesanta tikšanās ar Henriju D. Moilī no
Divpadsmit apustuļu padomes.
1953. g. 15. jūlijs — Alberts E. Bovens, Divpadsmit apustuļu padomes loceklis, nomira
pēc vairāk nekā gada ilgstošas slimošanas. Vēl viens no maniem draugiem ir
aizgājis…mēs labi pazinām viens otru. Viņš bija gudrs un stingrs cilvēks. Viņu bija
neiespējams pasteidzināt, un viņš nekad nesteidzās. Ļoti apzinīgs savos lēmumos —
cilvēks ar neparastu gudrību, cilvēks ar lielu, bet vienkāršu ticību. Vecie, gudrie Baznīcas
locekļi aiziet mūžībā. Viņi bija mani draugi. Šajā īsajā laika periodā esmu redzējis
daudzus brīnišķīgus vīrus nākam un ejam. Lielāko daļu no viņiem es esmu pazinis
personīgi, un esmu strādājis ar viņiem. Laikam ir savs veids, kā izdzēst atmiņas par
viņiem. Vēl pieci gadi un tādi vārdi kā Merils, Vidso, Bovens — visi spēcīgie tēli, būs
visu, izņemot nedaudzu, aizmirsti. Cilvēkam jāgūst gandarījums no sava darba katru
dienu, jāapzinās, ka ģimene to atcerēsies un ka viņš var būt svarīgs Dievam, taču,
neskatoties uz to, viņa piemineklis būs mazs nākamo paaudžu vidū.”
Un tādā veidā tā turpinās. Es lasīju šo, lai vienkārši ilustrētu ievērojamās attiecības, kas
man kā jaunam zēnam bija ar Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma locekļiem.
Savas dzīves laikā es esmu staigājis arī starp zemes nabagajiem, un esmu dalījies ar
viņiem savā mīlestībā, savās raizēs un savā ticībā. Esmu saticies ar priviliģētiem un
cienījamiem vīriešiem un sievietēm no daudzām pasaules valstīm. Ceru, ka, izmantojot
šīs iespējas, esmu veicis kaut nelielas izmaiņas.
Kad biju jauns zēns, tikai 11 gadus vecs, es saņēmu patriarhālo svētību no cilvēka, ko
nekad iepriekš nebiju redzējis un neredzēju arī pēc tam. Tas ir vienreizējs dokuments,
pravietisks dokuments. Tas ir personisks, un es plaši nelasīšu no tā. Tomēr tas satur šādu
apgalvojumu: „Pasaules tautas dzirdēs tavu balsi un tiks atvestas pie zināšanām par
patiesību caur tavu brīnišķīgo liecību, ko tu sniegsi.”
Kad tiku atbrīvots no savas misijas Anglijā, es nedaudz paceļoju. Biju liecinājis Londonā;
to darīju Berlīnē un Parīzē, un vēlāk Vašingtonas D.C. Es sev teicu, ka esmu liecinājis
šajās lielajās pasaules pilsētās un esmu piepildījis šo daļu no savas svētības.
Izrādījās, ka tas bija tikai sākums. Kopš tā laika es esmu pacēlis savu balsi katrā
kontinentā, lielās un mazās pilsētās, no ziemeļiem līdz dienvidiem, un no austrumiem līdz
rietumiem, pāri plašajai pasaulei — no Keiptaunas līdz Stokholmai, no Maskavas līdz
Tokijai, līdz Monreālai, katrā pasaules lielajā pilsētā. Tas viss ir brīnums.
Pagājušā gadā es lūdzu Baznīcas locekļiem visā pasaulē vēlreiz izlasīt Mormona
Grāmatu. Tūkstoši, pat simtiem tūkstoši, atsaucās uz šo aicinājumu. Pravietis Džozefs
1841. gadā ir teicis: „Es pateicu brāļiem, ka Mormona Grāmata ir vispareizākā no visām
grāmatām uz zemes un ir mūsu reliģijas noslēgakmens, un cilvēks, dzīvojot pēc tās
norādījumiem, nokļūs tuvāk Dievam, nekā pēc jebkuras citas grāmatas.” (History of the
Church, 4:461).
4
Pieņemot šī izteikuma patiesumu, es domāju, ka kaut kas neparasts ir noticis ar šīs
Baznīcas ļaudīm. Viņus varēja redzēt, lasot Mormona Grāmatu autobusā, pusdienojot,
ārsta uzgaidāmajā telpā, kā arī daudzās citās vietās. Es ticu un ceru, ka mēs esam
tuvinājušies Dievam, pateicoties šīs grāmatas lasīšanai.
Pagājušo decembri man bija privilēģija kopā ar daudziem no jums godināt pravieti
Džozefu viņa 200-tās dzimšanas dienas svinībās. Kopā ar elderu Ballardu biju viņa
dzimtajā pilsētā Vermontā, kamēr šis lielais Konferences centrs bija piepildīts ar Pēdējo
dienu svētajiem un vārds tika pārraidīts ar satelīta palīdzību visā pasaulē, lai izrādītu
cieņu šī lielā pēdējo dienu darba mīļotajam Pravietim.
Un tā es varu turpināt. Es vēlreiz atvainojos, ka runāju par personīgām lietām. Tomēr es
to daru tikai, lai izteiktu apbrīnu un pateicību Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas
svētajiem. Visu šo es varēju pieredzēt tikai tāpēc, ka Dievs iecēla mani šajā vietā. Mana
sirds ir pilna pateicības un mīlestības.
Atkārtoju:
Divi ceļi sadalījās mežā, un es —
Es izvēlējos to mazāk iestaigāto,
Un tas ir izmainījis visu.
Es paļaujos, ka jūs neuzskatīsit manis teikto kā nekrologu. Drīzāk es vēlos jūs uzrunāt
atkal oktobrī.
Tagad, noslēgumā, es ceru, ka jūs visi atcerēsities, ka šajā sabata dienā jūs dzirdējāt mani
liecinām, ka šis ir Dieva svētais darbs. Vīzija, kas tika sniegta pravietim Džozefam
Palmīras birzī, nebija izdoma. Tā bija īsta. Tā notika gaišā dienas laikā. Gan Tēvs, gan
Dēls runāja ar zēnu. Viņš redzēja Viņus stāvam gaisā virs sevis. Viņš dzirdēja Viņu
balsis. Viņš ņēma vērā Viņu norādījumus.
Tas bija augšāmcēlies Kungs, ar kuru iepazīstināja Viņa Tēvs, varenais Visuma Dievs.
Pirmo reizi pierakstītajā vēsturē gan Tēvs, gan Dēls, kopā parādījās, lai atvērtu priekškaru
un atklātu šo pēdējo un galīgo atklāšanu, laiku pilnības atklāšanu.
Mormona Grāmata ir viss, uz ko tā pretendē — darbs, ko sarakstījuši pravieši, kuri ir
dzīvojuši senatnē un kuru vārdi ir iznākuši, „lai pārliecinātu jūdu un citticībnieku, ka
Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām” (Mormona Grāmatas
titullapa).
Priesterība ir atjaunota ar Jāņa Kristītāja, Pētera, Jēkaba un Jāņa rokām. Šajā Baznīcā tiek
lietotas visas atslēgas un pilnvaras, kas attiecas uz mūžīgo dzīvi.
Džozefs Smits bija un ir pravietis, diženais šīs atklāšanas Pravietis. Šī Baznīca, kas nes
Pestītāja Vārdu, ir patiesa.
Es atstāju ar jums savu liecību un savu mīlestību pret katru no jums, Jēzus Kristus Vārdā,
āmen.
No comments:
Post a Comment