no Septiņdesmito kvoruma
Mūsu jaunā paaudze ir mūsu labāko pūliņu cienīga, lai tos atbalstītu un stiprinātu ceļā uz
pieauguša cilvēka dzīvi.
Labvakar mani dārgie priesterības brāļi. Šovakar mēs visā pasaulē esam tuvāk Tā Kunga
tempļiem kā jebkad visā cilvēces vēsturē. Caur mūsu Pestītāja mīlošo laipnību, vadot
Savus praviešus, Tā Kunga derības ļaudīm tagad ir pieejami 122 tempļi, lai saņemtu paši
savas tempļa svētības un lai pildītu svarīgos priekšrakstus par saviem senčiem. Un ir arī
paziņots par citiem tempļiem, kuri tiks būvēti! Mēs jums pateicamies, prezident Hinklij,
par jūsu garīgo vadību šajos milzīgajos sasniegumos.
Arī senajos Mormona Grāmatas laikos Baznīcas locekļi sanāca kopā pie tempļa, lai
saņemtu vadību no sava pravieša un vadītāja. Ķēniņš Benjamīns savas dzīves pēdējās
dienās aicināja tēvus savākt kopā savas ģimenes, lai viņš tiem varētu dot padomus un
brīdināt. Mosijas 2. nodaļā mēs lasām:
„Un notika, kad viņi nāca pie tempļa, viņi uzslēja savas teltis visapkārt, katrs vīrs savai
ģimenei . . .
. . . katram vīram sava telts ar durvīm pret templi, lai tādējādi viņi varētu palikt savās
teltīs un dzirdēt vārdus, kurus ķēniņš Benjamīns uz tiem runās” (Mosijas 2:5–6).
Es mīlu šo pantu tēlainību. Brāļi, tēlaini runājot, vai mūsu māju durvis ir pavērstas pret
tempļiem, kurus mēs tik ļoti mīlam? Vai mēs tos apmeklējam tik bieži, cik varam, tā
rādot saviem bērniem ar savu piemēru šo svēto un īpašo vietu nozīmīgumu?
Kā rakstīts Mosijas grāmatā, ģimenes saņēma Tā Kunga vārdu caur savu pravieti ar
entuziasmu un uzticību. Cilvēki bija tik ļoti iespaidoti no ķēniņa Benjamīna mācībām, ka
tie stājās jaunā derībā sekot Tam Kungam Jēzum Kristum.
Taču šim stāstam ir skumjš pielikums. Mosijas grāmatā mēs uzzinām par mazajiem
bērniem teltīs, ķēniņa Benjamīna uzrunas laikā.
„Tad notika, ka tur bija daudzi no jaunās paaudzes, kas nevarēja saprast ķēniņa
Benjamīna vārdus, būdami mazi bērni tajā laikā, kad viņš runāja uz savu tautu; un viņi
neticēja savu tēvu paražām” (Mosijas 26:1).
Brāļi, kas notika ar šo jauno paaudzi? Kāpēc jaunie bērni nepieņēma savu tēvu taisnīgās
tradīcijas? Vēl svarīgāk — te nu mēs esam gadsimtiem vēlāk, daudzu tempļu un
pastāvīgas
pravietiskas vadības laikā, un kā ar mūsu paaudzi? Vai mums ir iemesls būt uztrauktiem?
Pavisam noteikti, ka ir!
Šeit un visā pasaulē jaunie vīrieši un jaunās sievietes ir ļoti īpaši. Prezidents Hinklijs par
viņiem ir teicis:
2
„Daudzreiz esmu teicis, ka mums ir vislabākā jauniešu paaudze, kādu Baznīca jebkad ir
pazinusi . . . Viņi cenšas darīt pareizas lietas. Viņi ir skaidri un spējīgi, tīri un svaigi,
pievilcīgi un gudri . . . Viņi zina evaņģēlija jēgu, un cenšas pēc viņa dzīvot, meklē Tā
Kunga vadību un palīdzību.” („Your Greatest Challenge, Mother,” Liahona, 2001. g.
janv., Ensign, 2000. g. nov. 97–98).
Tie, kuriem ir saskare ar šiem jauniešiem, zina par prezidenta Hinklija vārdu patiesumu.
Tomēr Henrijs B. Airings no Divpadsmit apustuļu kvoruma, runājot ar jaunatni, mums
sniedz drūmu brīdinājumu:
„Daudzi no viņiem ir stipri savā garīgajā briedumā un ticībā. Bet pat paši labākie tiek
smagi pārbaudīti. Un pārbaudījumi būs vēl smagāki.” („We Must Raise Our Sights,"
Ensign, 2004. g. sept., 14).
Šis brīdinājums, ka „pārbaudījumi būs vēl smagāki” pievērš manu uzmanību. Mūsu jaunā
paaudze ir mūsu labāko pūliņu cienīga, lai tos atbalstītu un stiprinātu ceļā uz pieauguša
cilvēka dzīvi.
Šajos grūtajos laikos, kad mūsu jaunatne sastopas ar pieaugošajām likstām, mēs varam
mācīties no citiem. Bruņotajos spēkos visā pasaulē, bet jo īpaši jūras kara flotē, katrs
jūrnieks saprot vienu frāzi, kas ir skaļš sauciens pēc palīdzības, neatkarīgi no tā, ko tas
dara vai kur uz kuģa tas atrodas. Šis sauciens ir „visas rokas uz klāja.” Daudzas jūras
cīņas tika uzvarētas vai zaudētas atkarībā no atbildes uz šo saucienu.
Mums — Baznīcas locekļiem, jauniešu vadītājiem, noraizējušies tēviem un norūpējušies
vectēviem, ir jāatsaucas uz saucienu „visas rokas uz klāja” attiecībā uz mūsu jauniešiem
un jaunajiem neprecētajiem. Mums ir jāturpina mācīt un atbalstīt tēvus un mātes viņu
dievišķi noteiktajās lomās mājās ar bērniem. Mums pastāvīgi ir jāuzdod sev jautājums,
vai kāds papildus sporta notikums, papildus pasākums vai ārpus mājas darīšanas ir
svarīgākas par laika pavadīšanu mājās kopā ar ģimeni.
Šis ir tas laiks, brāļi, kad katrā mūsu rīcībā, katrā vietā, kur mēs ejam, ar katru Pēdējo
Dienu Svēto jaunieti, ar kuru tiekamies, mums jābūt paaugstinātai uzmanībai uz
stiprināšanu, audzināšanu un pozitīvu ietekmi viņu dzīvē.
Mums mūsu pašu ģimenē ir bijusi šāda pieredze ar brīnišķīgiem, vērīgiem priesterības
vadītājiem. Kad pirms dažiem gadiem mani aicināja Septiņdesmito kvorumā, mums tika
uzdots pārcelties uz Solihulu Anglijā, lai tur kalpotu Reģiona prezidijā. Māsa Rasbanda
un es šai uzdevumā paņēmām līdzi savus divus jaunākos bērnus. Mūsu meita bija jauno
neprecēto grupā, bet mūsu dēls bija 17-gadnieks, kuram patika spēlēt Savienoto Valstu
stila futbolu, un darīja viņš to ļoti labi. Mēs bijām par viņiem ļoti noraizējušies. Ne
draugu, ne citu ģimenes locekļu un nekāda amerikāņu futbola! Es prātoju: „Vai šī
vienreizējā jaunā pieredze nekļūs par nopietnu pārbaudījumu mūsu ģimenei?”
Atbilde nāca, drīzi saņemot nozīmējumu. Es tiku lūgts uzstāties misionāriem Misionāru
apmācību centrā Prestonā, Anglijā. Es zvanīju centra prezidentam Vaitam, un man bija
patīkami dzirdēt, ka viņš zina par manas ģimenes stāvokli. Viņš mums ieteica bērnus
3
paņemt līdzi uz Prestonu. Kas mēs tur nonācām, viņš pat uzaicināja mūsu meitu un dēlu
runāt ar misionāriem! Kas tas viņiem ir par saviļņojumu — justies iesaistītiem un dalīties
ar liecībām par Tā Kunga darbu!
Pēc noslēguma, un pēc desmitiem atvadu no misionāriem, mēs apmeklējām Anglijas,
Prestonas Templi, kurš atrodas tuvu Misionāru apmācības centram. Mums ejot gar
centrālajām durvīm, tur stāvēja prezidents un māsa Svaniji, tempļa prezidents un
matrone. Viņi mūs sveicināja un aicināja templī sakot: „Elder Rasband, vai jūsu ģimene
nevēlētos kristīties par mirušajiem?” Kas par lielisku ideju! Mēs viens uz otru
paskatījāmies un ar prieku pieņēmām uzaicinājumu. Pēc priekšrakstu izpildīšanas, man
un manam dēlam vēl atrodoties kristīšanas baseinā ar prieka asarām acīs, viņš uzlika man
savu roku uz pleca un jautāja. „Tēt, kāpēc mēs to agrāk nebijām darījuši?”
Es domāju par visām tām futbola spēlēm un filmām, uz kurām mēs gājām kopā, par visu
to labi kopā pavadīto laiku — un, protams, par priecīgajām atmiņām un tradīcijām, kuras
ir tik svarīgi veidot.
Taču es sapratu, ka tajā dienā no tā, ko mēs piedzīvojām Prestonā, mums bija iespēja
pievienot jēgpilnāku, garīgāku pieredzi kopā ar bērniem. Pateicoties tiem vērīgajiem un
uzmanīgajiem priesterības vadītājiem, es tad zināju, ka manai ģimenei Eiropā klāsies labi.
Cik pateicīgs es esmu par tiem daudzajiem priesterības un Jauno Sieviešu vadītājiem,
kuri vienmēr ir vērīgi un mīloši pret mūsu un jūsu bērniem.
Skatoties citā Mormona Grāmatas laikā, Nefijs dzīvoja apstākļos, kad daži viņa ģimenes
locekļi cīnījās pret paklausību, mieru un ticību. Viņš pavisam noteikti saprata
nepieciešamību pēc stingrām saistībām bērniem no nākamās paaudzes. Vēlāk savā dzīvē
viņš teica:
„Un mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs
pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni
varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu” (2. Nefija 25:26).
Es lūdzu, lai mēs katrs, kā Dieva priesterības nesējs, varētu izmantot priesterības spēku,
mācot mūsu jaunatni to, pie kāda avota tie var meklēt savu grēku piedošanu, patiesi, pie
Tā Kunga Jēzus Kristus. Lai mēs katrs atsauktos ar patiesiem pūliņiem uz „visas rokas uz
klāja”, tā kā tas attiektos uz mūsu jaunās paaudzes glābšanu — viņi pavisam noteikti ir
mūsu labāko pūliņu vērti.
Es liecinu, ka šī ir Tā Kunga patiesā un dzīvā Baznīca, Viņa vadīta caur pravieti Gordonu
B. Hinkliju, kuru es mīlu un atbalstu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment