Sieviešu Palīdzības biedrības vispārējā prezidija otrā padomniece
Apņēmīga kalpošana citiem, pat grūtos apstākļos, ir prasīta no tiem, kas patiesi vēlas
„augt Tai Kungā”.
Pirms pāris mēnešiem es devos izbraucienā ar mašīnu kopā ar divām drošsirdīgām
vecākām māsām misionārēm. Viņas bija noskaņotas atrast kādas bīskapijas Baznīcas
locekles dzīvokli kādas pilsētas centrā Savienoto Valstu austrumos. Kamēr es sēdēju
aizmugurējā sēdeklī, aizturot savu elpu, mašīnas vadības sistēma pastāvīgi paziņoja:
„Nepareizs pagrieziens, nepareizs pagrieziens!” Misionāres, pētot karti, turpināja
drošsirdīgi ieteikt pagriezienu pēc pagrieziena cauri ielu labirintiem, līdz beidzot mēs
atradām tās māsas mājas, kurai viņas bija apsolījušas mācīt, kā lasīt un rakstīt.
Viņu darbībā un attieksmē, šīm ievērojamām māsām, piemita kaut kas vairāk, kā viņu
mirstīgo dzīvju atspulgs. Viņas parādīja patiesu garīgu briedumu.
Helamans, dižais Mormonas grāmatas pravietis, nosauca savus dēlus par Nefiju un Lehiju
pēc to senčiem un „viņi sāka augt Tai Kungā.”1 Jauni vai veci, mums visiem ir jādara tas
pats.
Šī doma par augšanu Tai Kungā ir ļoti spēcīga. Atšķirībā no fiziskās augšanas procesa,
mēs nenobriedīsim garīgi, līdz mēs izvēlēsimies, kā apustulis Pāvils to teica, „atme[st]
bērna dabu.”2
Ikdienas lūgšanas un Svēto Rakstu mācīšanās, baušļu un to derību, kuras mēs noslēdzām
kristoties un templī, stingra ievērošana ir pamatā augšanai Tai Kungā. Mēs iemācāmies
staigāt pa Viņa ceļiem, ja mēs darām to, kas mūs tuvina Debesu Tēvam, un ja mēs
mācām saviem bērniem un pārējiem darīt to pašu. Mēs „atme[tam] bērna dabu”, kad
izvēlamies kļūt Kristum līdzīgi un kalpot pārējiem, kā Viņš būtu vēlējies, lai mēs to
darītu.
Kad šajā laikmetā tika organizēta Baznīca, Tas Kungs paskaidroja, ka tie „kas tiks
pieņemti šajā baznīcā caur kristībām,” būs arī tie, kas „ir gatavi uzņemties uz sevi Jēzus
Kristus Vārdu, iegūstot apņēmību kalpot Viņam līdz galam. . .”3 Tas nozīmē šo: „[būt]
nelokāmi un nesatricināmi, vienmēr labu darbu pārpilni”4 katrā mūsu dzīves dienā.
Šodien, kad Baznīca aug līdz 70 tautām viscaur zemei, apņēmīga kalpošana citiem, pat
grūtos apstākļos, ir prasīta no tiem, kas patiesi vēlas „augt Tai Kungā”. Šīs Baznīcas
izplatība nozīmē, ka daudziem no mums būs iespējas kalpot tiem, kas ir jaunpievērsti.
Es piedalījos neaizmirstamā, šādas apņēmīgas kalpošanas piemērā tiem, kas ir jauni
evaņģēlijam, kad es pavadīju šīs apņēmīgās māsas misionāres, no kurām viena bija
atraitne tuvu 80 gadiem, un otra vientuļā māte savos 60, kas nezaudēja drošsirdību, tāpēc
vien, ka viņas bija veikušas nepareizus pagriezienus. Es tāpat pieredzēju vēl vienu tādu
piemēru tai pašā bīskapijā.
Šī bīskapija sastāv no Baznīcas locekļiem dažādos vecumos, dažādām valstīm, visi ar
2
atšķirīgiem ekonomiskiem apstākļiem un Baznīcas pieredzi. Daudzi no tiem, kam ir
vislielākā Baznīcas pieredze, ir aizņemtie, tālāk izglītojošies studentu pāri ar aizņemtiem
režīmiem un jaunām ģimenēm.
Ko es redzēju, tā bija jauna māte, kas kalpoja kā apmeklējošo māsu vadītāja
jaunpievērstiem bīskapijā. Kamēr viņas vīrs aprūpēja viņu bērnu, viņa ar entuziasmu
izrādīja mīlošas rūpes divām afrikāņu māsām. Šīs rūpēs ietvēra ne tikai šo māsu mācīšanu
par to, kā darboties jaunā valstī, bet arī kā adoptēties viņu jaunajai reliģijai.
Caur savu piemēru viņa iemācīja šīm afrikāņu māsām, kā Tas Kungs gribētu, lai mēs
kalpotu cits citam. Apustuļa Pāvila vārdi saudzīgi apraksta, ko es redzēju šajā
apmeklējošo māsu vadītājas darbībā pret šīm jaunpievērstajām: „Mēs jūsu starpā esam
bijuši saudzīgi. . . Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne
vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jums bijāt kļuvuši.”5 Ar katru
apmeklējumu, jaunā vadītāja nesa līdzi labu uzmundrinājumu, saudzīgu palīdzības roku
un apmeklējuma mācības vēstījumu.
Tai laikā māsas kopā sagatavoja apmeklējuma mācības vēstījumu, lai dalītos tajā citu
māsu mājās. Novērtējot vajadzības, sniedzot tūlītēju kalpošanu, viņas kļuva par patiesām
Palīdzības biedrības māsām, kas apņēmās uzmundrināt, mierināt un iedrošināt cita citu.
Es šaubos, ka es jebkad dzirdēšu frāzi „sasaistījuš[as] savas sirdis vienotībā un mīlestībā
cits pret citu”6 un nedomāšu par šīm trim priecīgām, mīlošām sievietēm, kas parādīja
caur savu apņēmības pilno kalpošanu, ko tas nozīmē „augt Tai Kungā.”
Blakus uzņēmībai un apņēmīgai kalpošanai, ir vēl viens veids, kā mēs izvēlamies augt Tai
Kungā, un tas ir caur mūsu gatavību „virzī[ties] uz priekšu”7 ticībā — pat tad, ja mēs
nezinām tieši, ko darīt. Apdomājiet Nefija stāstu par to, kad viņam bija pavēlēts būvēt
kuģi. Viņš izstāstīja apstākļus:
„Un notika, ka Tas Kungs runāja uz mani, sakot: Tev jāuzbūvē kuģis tādā veidā, kā Es
tev rādīšu. . .
Un es sacīju: Kungs, kurp man jāiet, lai es varētu atrast rūdu pārkausēšanai, lai es varu
pagatavot rīkus . . . ?”8
Nefijs neapšaubīja to, vai uzdevums būtu izdarāms. Drīzāk šajā situācijā, viņš parādīja
savu nobriedušo garīgo izpratni: „Un tā mēs redzam, ka Dieva pavēles ir jāizpilda. Un, ja
ir tā, ka cilvēka bērni tur Dieva pavēles, Viņš tos baro un stiprina, un gādā par līdzekļiem,
ar kuriem tie varētu izpildīt tās lietas, ko Viņš tiem ir pavēlējis. . .”9 Īsāk sakot, Nefijs
labāk meklēja risinājumu, nevis šķēršļus, jo viņš zināja — viņš zināja, ka šajā augšanas
procesā Tai Kungā — Dievs varēja un palīdzēja viņam izpildīt katru pavēli, ko viņš
saņēma.
Tās pašas pilsētas bīskapijā, es novēroju līdzīga veida ticību saudzīgās, mīlošās bīskapa
rūpēs, kas netērēja laiku, uztraucoties par visu laiku augošā jaunpievērsto plašajām
vajadzībām. Tā vietā viņš virzījās uz priekšu, iedrošinot vairāk pieredzējušus Ārona un
Melhisedeka priesterības kvoruma locekļus palīdzēt sagatavot jaunpievērstos no Āfrikas
un Latīņamerikas viņu priesterības pienākumiem. Jaunie brāļi tika apmācīti, kā turēt
paplātes, pasniedzot Svēto Vakarēdienu, kā nomesties uz ceļiem un godbijīgi svētīt maizi
un ūdeni. Vairāk pieredzējuši jaunākie brāļi bieži trenējās kopā ar viņiem izteikt Svētā
3
Vakarēdiena lūgšanu vārdus, lai viņi varētu justies droši, to pasniedzot. Tad kopā visi
brāļi pārrunāja šī svarīgā priesterības priekšraksta svēto dabu.
Mēs visi esam pieredzējuši situāciju, kad mums vajadzēja parādīt mūsu apņemšanos
kalpot citiem un mūsu gatavību virzīties uz priekšu ticībā. Kad mans vīrs piezvanīja man,
lai pateiktu, ka mūsu misijas aicinājums tika pārmainīts uz izaicinājumiem bagātāku
norīkojumu Āfrikā, es atbildēju: „Es to varu izdarīt. Es domāju, ka varu to izdarīt.” Ar
saviem vārdiem es parādīju savu apņemšanos virzīties uz priekšu ticībā — vēlreiz
uzticoties, ka Tas Kungs man palīdzēs. Es parādīju savu gatavību „augt Tai Kungā.”
Kā šis ticības pilnais bīskaps un tās apņēmības pilnās māsas es varu apliecināt, ka šajā
ilgstošajā augšana procesā Tai Kungā, mums tiks prasīts izdarīt visu, ko mēs varam,
dažos gadījumos pat vairāk, nekā mēs zinām, kā to izdarīt. Grūtības var būt sarežģītas, un
ceļš dažreiz nezināms. Pat, ja arī mēs veiksim nepareizus pagriezienus, tie, kas cenšas būt
patiesi Kristum līdzīgi, ar nelokāmu apņemšanos kalpot citiem un gatavību virzīties uz
priekšu ticībā, var liecināt par šo diženo garīgo patiesību, ar kuru dalījās Nefijs, kad viņš
turpināja savu kuģa būvi: „Un es bieži lūdzu To Kungu, tāpēc Tas Kungs man rādīja
lielas lietas.”10 Būt parādītām „lielām lietām”, kas tā ir par dāvanu, kas par svētību tiem,
kas ir izvēlējušies „augt tai Kungā”! Lai mūsu dzīve būtu saudzīgi mīloša, stingri garīgi
nobriedusi dzīve, es pazemīgi lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. Helamana 3:21.
2. 1. vēst. korintiešiem 13:11.
3. M&D 20:37.
4. Mosijas 5:15.
5. 1. vēst. tesaloniķiešiem 2:7–8, pievienots uzsvars.
6. Mosijas 18:21.
7. 2. Nefija 31:20, pievienots uzsvars.
8. 1. Nefija 17:8–9.
9. 1. Nefija 17:3.
10. 1.Nefija 18:3.
No comments:
Post a Comment