„Dāsnas sirdis un izpalīdzīgas rokas"

Bīskaps H. Deivids Bērtons
Prezidējošais bīskaps

Katrs no jums, kura dāsnā sirds un izpalīdzīgās rokas ir mazinājušas citu nastas, lūdzu,
pieņemiet manu sirsnīgo pateicību.
Vakar es kopā ar māsu Bērtoni baudījām ķīniešu ēdienu. Manā veiksmes cepumā bija
ielocīts vēstījums: „Spriedze, ko tu pieredzi, tiks drīz mazināta.” Patiess stāsts.
Kādu dienu bariņš vīru sarunājās ar Pravieti Džozefu Smitu, kad pienāca ziņas, ka
nodedzināta kāda netālu no pilsētas dzīvojoša nabadzīga brāļa māja. Ikviens izrādīja
sarūgtinājumu par notikušo. Pravietis brīdi klausījās, tad „ielika roku savā kabatā, izņēma
piecus dolārus un sacīja: Es jūtos noskumis par šo brāli piecu dolāru vērtībā; cik
noskumuši jūtaties jūs?”1 Svarīgs ir Pravieša atbildes tiešums. Pagājušajā gadā miljoni no
jums atbildēja uz citu cilvēku bēdām ar savām domām, dāsnām sirdīm un izpalīdzīgām
rokām. Paldies jums par jūsu devīguma brīnišķīgo apjomu.

 Līdzjūtība pret citiem vienmēr ir bijusi būtiski raksturīga Pēdējo Dienu Svēto Jēzus
Kristus Baznīcas locekļiem. Pravietis Alma sacīja:
„Jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra
slogus, lai tie kļūtu viegli; jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos,
kuriem nepieciešams mierinājums.”2
Glābējs prasa no mums „palīdzēt vājākam, pacelt rokas, kas nokaras lejup, un stiprināt
nespēcīgos ceļus.”3
Es esmu pieredzējis tieši uzticēšanos no Pēdējo Dienu Svētajiem un citiem, kas nav šajā
ticībā, kuriem ir dāsnas sirdis un izpalīdzīgas rokas, kuri „nes… viens otra slogus.”4
Esmu bijis dziļi noskumis, kad redzēju smagus postījumus un apmeklēju upurus, kam
vairs nebija cerības.
Pēdējos gados māte daba ir izrādījusi savu atriebību un pārākumu neparastos un spēcīgos
veidos. 2004. gada decembra beigas atnesa briesmīgu zemestrīci Indonēzijas piekrastē,
izraisot nāvējošu cunami, kas nogalināja tūkstošus un sagrāva dzīvi tiem, kas palika pāri.
Vietējo priesterības vadītāju un veco misionāru pāru vadībā nekavējoties tika
noorganizēta palīdzība, nodrošinot nepieciešamo atbalstu slimnīcām, pirmajiem
atsaucīgajiem un pašvaldībām Indonēzijā, Šrilankā, Indijā un Taizemē.
Īsā laikā vairāki Baznīcas locekļi devās uz vienu no visvairāk cietušajiem apgabaliem —
Ačehas apgabalu Sumatras dienvidos. Māsa Berta Suranto, apgabala Jauno Sieviešu
biedrības prezidente no Džakartas, Indonēzijā, ar saviem palīgiem vadīja automašīnas,
pilnas ar nepieciešamajām lietām, kas glābtu dzīvības un sniegtu ērtības tiem, kas bija
zaudējuši tik daudz.
„Katru reizi, kad mēs ieradāmies ciematā,” Berta sacīja, „ļaudis sastājās mums apkārt un
piedāvāja ēdienu, ko izsniegt cietušajiem — pat, ja viņiem bija tikai mazliet rīsu un dažas
2
okeānā noķertas zivis. Pašvaldību vadītāji mošejās paziņoja, ka ieradušies kārtējie
ziedojumi no Jēzus baznīcas.”
Kad nācās saskarties ar neatliekamām vajadzībām, tika uzsākti arī ilgtermiņa projekti.
Tiek īstenoti plāni palīdzēt uzcelt vairāk nekā tūkstoti dzīvojamo namu un atjaunot
slimnīcas un skolas. Ciematu iedzīvotājiem tika palīdzēts salabot zvejas laivas un tīklus.
Tika izplatītas stelles un adāmmašīnas, lai palīdzētu ģimenēm atgūt pašpaļāvību.
Ziemeļpakistāna un Indija pieredzēja spēcīgāko zemestrīci apgabalā pēdējo simt gadu
laikā, zaudējot tūkstošiem upuru un atstājot daudzus bez mājām. Dēļ šī apgabala
aukstajām ziemām rūpes uzņēmās ne tikai par ievainotajiem, bet arī par tiem, kas bija
palikuši bez pajumtes.
Četras dienas pēc zemestrīces Islamiskā Palīdzības pārvalde nosūtīja Boeing 747 kravas
lidmašīnu, kas bija piekrauta pilna ar segām, teltīm, higiēnas komplektiem, medicīnas
krājumiem, guļammaisiem, mēteļiem un pārklājiem no bīskapa noliktavas. Lieli
konteineri ar papildus krājumiem un ziemas teltīm vairāk nekā 75 000 cilvēku tika
piegādātas pa gaisu, zemi un jūru.
Kad Centrālameriku pārsteidza plūdi, tika atvērti sanāksmju nami, lai nodrošinātu
pagaidu pajumti evakuētajiem. Apvidos, kur nebija iespējams izmantot
transportlīdzekļus, Baznīcas locekļi piesprādzēja krājumus uz savām mugurām un gāja
cauri plūdu straumēm un nedrošiem apgabaliem, lai sniegtu palīdzību postījumu upuriem.
Sākoties civilo nemieru laikam Sudānā, vairāk nekā miljons cilvēku ir aizbēguši no
savām mājām un ciematiem, meklējot drošību. Daudzi no bēgļiem ir gājuši simtiem jūdžu
cauri nedraudzīgiem apgabaliem, lai nokļūtu bēgļu nometnēs, atkal redzētos ar savām
ģimenēm un atgūt savu veselību.
Tika piegādāts Atmits, ar vitamīniem bagāta putra, kas ir efektīva, lai pabarotu badā
esošos bērnus un pieaugušos. Tika nosūtīti arī medicīniskie krājumi un tūkstošiem
higiēnas un jaundzimušo kopšanas komplektu.
Baznīca ir apvienojusies ar citām prominentām labdarības organizācijām, lai palīdzētu
vakcinēt miljoniem afrikāņu bērnu kampaņā, lai izskaustu masalas. Divi tūkstoši uzticīgu
Baznīcas locekļu no Āfrikas brīvprātīgi piedalījās daudzas stundas, sludinot, sapulcinot
bērnus un sniedzot palīdzību, kad tika dotas injekcijas.
2005. gada viesuļvētru sezona Savienoto Valstu dienvidos un Karību salu rietumos bija
visdārgākā un vispostošākā vēsturē. Vētra pēc vētras nāca pār mājām un rūpniecību no
Hondurasas līdz Floridai. Tūkstoši priesterības pārstāvju vadīti, brīvprātīgie bija tur katru
reizi, kad uzbruka viesuļvētra, sniedzot nepieciešamās lietas dzīvības glābšanai. Higiēnas
un tīrīšanas līdzekļu komplekti, ēdiens, ūdens, virtuves piederumi, gultas veļa un citas
preces palīdzēja iztīrīt namus un izveidot pagaidu pajumti
Brālis Maikls Keigls noorganizēja automašīnu karavānu, piepildītu ar aprīkojumu no viņa
uzņēmuma uz Misisipi. Daudzi no darbiniekiem, kuri nav mūsu ticībā, brīvprātīgi
pieteicās katru nedēļas nogali doties kopā ar viņu sniegt palīdzību vētrā cietušajos
3
apgabalos. Lai sazinātos brauciena laikā, tika izmantotas rācijas. Augsto priesteru
kvoruma vadītājs, braucot kopā ar viņiem savā pikapā, sacīja, ka viņa pirkstu locītavas
bijušas baltas no pārāk ātras braukšanas. Cenšoties palēnināt karavānas gaitu, viņš
paņēma rāciju un sacīja: „Kungi, vai jūs apzināties, ka mēs braucam ar ātrumu 80 jūdzes
stundā?” Viens no kravas mašīnu šoferiem atsaucās un teica: „Redziet, jums ir jāsaprot,
ka tas ir viss, uz ko šīs lielās mašīnas ir spējīgas. Mēs nevaram braukt vēl ātrāk.”
Ir saņemtas simtiem pateicības vēstuļu. Kāda sieviete, medmāsa no Misisipi, rakstīja: „Es
biju mēma. Vai Dievs tik ātri atbildēja uz manām lūgšanām? Asaras sāka ritēt pār
maniem vaigiem, kad no drupām parādījās vīri ķiverēs un zābakos, ar visu izmēru un
formu darbarīkiem. Tā bija pilnīgi, nepārprotami viena no vislielākajām uzupurēšanām,
kas jebkad ir bijusi man personīgi.”
Vai es varu izteikt pateicību veiklajiem pirkstiem, kas izauduši tūkstošiem skaistu segu
un īpašu pateicību ne tik veiklajiem mūsu vecāko māsu pirkstiem, kas arī ir izgatavojuši
tik ļoti vajadzīgos pārklājus. Kāda 92 gadus veca vecvecmāmiņa ir izgatavojusi vairākus
simtus segu. Viņas gadījumā svētīts tika gan radītājs, gan saņēmējs. Kad viņas dēls
apbrīnoja viņas darbu, viņa jautāja: „Vai tev šķiet, ka kāds jebkad izmantos kaut vienu no
manām segām?” Vēstule no kādas jaunās māmiņas Luiziānā atbild uz šo jautājumu:
„Visiem, uz ko tas varētu attiekties: Es dzīvoju Luiziānā, un es apmeklēju vietējo
palīdzības vienību maniem bērniem. Kad es biju tur, viņi deva man dažādus piederumus,
autiņus, salvetes un divas brīnišķīgas bērnu segas. Viena sega ir dzeltena ar kāju un roku
nospiedumiem uz tās, un otra ir dzeltenbrūna ar zebrām. Tās ir skaistas. Manam
četrgadīgajam bērnam patīk tā ar zebrām, un, protams, mans septiņus mēnešus vecais
mazulis nevar neko daudz teikt. Es tikai vēlējos teikt paldies jums un jūsu Baznīcas
locekļiem par devīgumu. Lai Dievs svētī jūs un jūsu ģimeni.”
Atbildot uz nesenajiem dubļu nogruvumiem Filipīnās, apgabala svētie savāca kopā
higiēnas komplektus un kastes ar ēdienu un izplatīja tos kopā ar segām tiem, kam tas bija
nepieciešams.
Darba un pašpaļāvības labklājības principi tiek uzturēti un mācīti visā pasaulē caur
labdarību. 2005.gada laikā daudzi ciemati saņēma tīru ūdeni no jaunām akām. Ciemata
iemītnieki tika mācīti, kā jārok akas, jāuzstāda sūkņi un jāveic labojumi, kad vajadzīgs.
Apmācības un aprīkojums, ko sniedz vietējie brīvprātīgie un norīkotie misionāru pāri,
ļauj ģimenēm lietot uzturā pašu audzētu, barojošu ēdienu.
Ir piegādāti daudzi ratiņkrēsli, kas ļauj invalīdiem kļūt pašpaļāvīgiem. Tūkstošiem
mediķu ir trenēti glābt jaundzimušo dzīvības. Mediķi profesionāļi ir veikuši acu
operācijas, atjaunojot redzi daudziem cilvēkiem. Dāsnus padomus visā pasaulē ir devusi
PDS Ģimenes kalpošanas biedrība.
Daudzās tautās ir uzcelti saprašanas un cieņas tilti, kad mēs sadarbojamies ar citām
izveidotām un uzticamām organizācijām.
Dr. Simbi Mubako, bijušais Āfrikas vēstnieks Savienotajās Valstīs, ir teicis: „Pēdējo
4
Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas darbs ir visiespaidīgākais tādēļ, ka tas nav privilēģija
tikai Baznīcas locekļiem, bet gan tiek sniegts visām cilvēciskajām būtnēm no dažādām
kultūrām un dažādām reliģijām, jo [viņi] ikvienā cilvēkā redz Jēzus Kristus atspulgu.”
Mūsu mīļotais Prezidents Gordons B. Hinklijs ir bijis noderīgs šī lieliskā palīdzīgā darba
attīstīšanā. „Mums jāsniedzas pretī visai cilvēcei,” viņš ir teicis. „Viņi visi ir Dieva mūsu
Mūžīgā Tēva dēli un meitas, un Viņš ņems mūs vērā par to, ko mēs darām attiecībā uz
tiem… Lai mēs svētam cilvēcīgumu, sniedzoties pretī visiem, paceļot tos, kuri ir apspiesti
un nomākti, pabarojot un apģērbjot izsalkušos un nabadzīgos, izplatot mīlestību un
draudzību tiem, kuri var nebūt daļa no šīs Baznīcas.”5
Šie mūsdienu humanitārie pūliņi ir brīnišķīgs labdarības paziņojums, kas deg sirdīs tiem,
kuru sirdis ir dāsnas un kuru rokas ir gatavas palīdzēt. Šī nesavtīgā kalpošana patiesi
parāda Kristus tīro mīlestību.
Pestītājs apsola lielas svētības tiem, kas dod no sevis: „Dodiet, tad jums taps dots… jo ar
to mēru, ko jūs mērojat, jums atmēros.”6
Lietas, par kurām esmu šodien runājis, nav pat viena simtā daļa no tā, kas notiek ciematos
un tautās visā pasaulē. Visur, kur es dodos, es saņemu dziļas pateicības apliecinājumus.
Augstākā Prezidija, Divpadsmit apustuļu kvoruma un Baznīcas Labdarības komitejas,
kuras aicinājums ir vadīt šo darbu, vārdā, es vēlos izteikt mūsu dziļāko atzinību un
apbrīnu.
Man ir neiespējami atrast vārdus, lai atbilstoši izteiktu tās svētās sajūtas, kas deg manā
dvēselē. Vienkāršais vārds „paldies” šķiet gandrīz banāls. Katrs no jums, kuru dāsnās
sirdis un izpalīdzīgās rokas ir atvieglojušas tik daudzu cilvēku slogu, lūdzu, pieņemiet
manu sirsnīgāko pateicību. Es piesaucu Tā Kunga vislielākās svētības, lai tās būtu ar
jums un jūsu ģimenēm, kad jūs turpināt atcerēties tos, kam ir smagas sirdis un rokas, kas
nokaras lejup. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

ATSAUCES
1. Andrew Workman, in "Recollections of the Prophet Joseph Smith," Juvenile
Instructor, 1892. g. 15. okt., 641.
2. Mosijas 18:8–9
3. M&D 81:5
4. Galatiešiem 6:2
5. "Living in the Fulness of Times," Liahona, 2002. g. janv., 6.
6. Lūkas 6:38