Kāpēc lai kāds no mums būtu nelietīgs un nelaipns pret citiem? Kāpēc gan katrs no mums
nevarētu pastiept draudzīgu roku mūsu apkārtējiem?
Pēc brāļa Monsona ir ļoti grūti runāt. Viņš ir pilns humora, un tomēr ļoti sirsnīgs.
Paldies jums, mani brāļi, par jūsu ticību un lūgšanām. Es to augsti vērtēju.
Kad vīrietis noveco, viņš paliek jūtīgāks un laipnāks. Pēdējā laikā esmu par to daudz
domājis.
Es brīnos, kāpēc pasaulē ir tik daudz naida. Mēs tiekam iesaistīti briesmīgos karos, kur
tiek zaudētas dzīvības un iegūti sakropļoti ievainojumi. Kas attiecas uz mums, pastāv
vairāk skaudības, lepnuma, uzpūtības un asa kritika; tēvi, kas dusmojas par mazām,
nenozīmīgām lietām un liek sievām raudāt un bērniem bīties.
Rasu konflikti joprojām turpinās.
Domāju, ka pat šeit mūsu vidū ir daļa no tā visa. Es nesaprotu, kā tas tā var būt. Man
likās, ka mēs visi līksmojām par atklāsmi, ko 1978. gadā deva prezidents Kimbals.
Toreiz, kad tas notika, es biju templī. Manā un manu biedru prātā pat neienāca šaubas, ka
tas, kas tika atklāts, nebūtu Tā Kunga prāts un griba.
Tagad man tika pateikts, kas mūsu vidū dažkārt ir dzirdami rasistiski apvainojumi un
nicinošas piezīmes.
Es jums atgādinu, ka neviens, kas izsaka asas piezīmes attiecībā uz citām rasēm, nevar
uzskatīt sevi par Kristus mācekli. Ne arī viņš var uzskatīt, ka dzīvo saskaņā ar Kristus
Baznīcas mācībām. Kā gan kāds Melhisedeka priesterības nesējs spēj iedomīgi uzskatīt,
ka viņš ir piemērots priesterībai un kāds cits, kas dzīvo taisnīgu dzīvi, bet ir citas miesas
krāsas, nav tai piemērots?
Savas kalpošanas laikā Augstākajā Prezidijā es esmu uzsvēris un runājis neskaitāmas
reizes par šķelšanos, ko redzam mūsu sabiedrībā. Tas skar visus mūs un mums ir jāpieliek
pūles, lai novērstu šo šķelšanos.
Apzināsimies visi, ka katrs no mums ir Debesu Tēva dēls vai meita un Viņš mīl visus
Savus bērnus.
Brāļi, rasu naidam nav pamata šīs Baznīcas priesterībā. Ja kāds, kas mani dzird, ir ar
nosliecēm uz to, tad lai viņš iet Tā Kunga priekšā un lūdz piedošanu un vairs neiesaistās
tanī.
Nesenajos gados es esmu iesvētījis skaistos Nigērijas tempļus Akrā, Ganā un Abā. Tur es
kopā gāju un piedalījos kopā ar vīriešiem, kuru ādas krāsa bija tumša, bet kas bija
priesterības nesēji un dzīvoja tās cienīgi. Es jūs lūdzu, brāļi, darīt visu, ko spējat, lai
2
pārtrauktu jebkādus rasiskos konfliktus.
Ko es novēlētu šiem ļaudīm? Mans vēlējumu saraksts nav garš vai sarežģīts. Mans
vēlējums ir — lai kā Pēdējo Dienu Svētie mēs visos laikos rīkotos tā kā Pēdējo Dienu
Svētie. Lai mēs dzīvotu pēc evaņģēlija vēl pilnīgāk savās mājās, darba vietās un visos
dzīves aspektos.
Ik pa laikam es saņemu vēstules ar ierosinājumiem par tēmām, kuras rakstītāji, iesaka
pārrunāt konferencē. Viena šāda vēstule atnāca pirms dažām dienām. Tā nāk no sievietes,
kas stāsta, ka viņas pirmā laulība beidzās ar šķiršanos. Tad viņa satika vīrieti, kas šķita
ļoti jauks un iejūtīgs. Tomēr drīz pēc laulībām viņa atklāja, ka viņa finansiālais stāvoklis
bija nesakārtots; viņam bija maz naudas, tomēr viņš aizgāja no darba un nevēlējās strādāt.
Viņa bija spiesta strādāt, lai nodrošinātu ģimeni.
Ir pagājuši gadi un viņš joprojām ir bez darba. Tad viņa runā par diviem citiem vīriešiem,
kas seko šādam piemēram un atsakās strādāt, kamēr viņu sievas ir spiestas pavadīt garas
darba stundas, lai nodrošinātu mājiniekus.
Pāvils teica Timotejam: „Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas
ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8). Šie ir
ļoti spēcīgi vārdi.
Tas Kungs ir teicis mūsdienu atklāsmē: „Sievietēm ir tiesības uz apgādību no saviem
vīriem, līdz viņu vīri tiek paņemti. . .
Tiesības uz apgādību no saviem vecākiem ir visiem bērniem, līdz tie kļūst pilngadīgi”
(M&D 83:2, 4).
Jau no Baznīcas sendienām vīri tiek uzskatīti par ģimenes apgādniekiem. Es domāju, ka
neviens vīrietis nav uzskatāms par godājamu Baznīcas locekli, kas atsakās strādāt, lai
apgādātu savu ģimeni, ja vien viņš nav fiziski nespējīgs.
Tagad, kā jau minēju iepriekš, es nesaprotu, kāpēc pasaulē ir tik daudz konfliktu, naida
un sarūgtinājumu. Protams, es zinu, ka šis viss ir ienaidnieka darbs. Viņš darbojas ar
katru no mums individuāli. Viņš iznīcina stiprus vīrus. Viņš to ir darījis jau kopš
Baznīcas organizēšanas laikiem. Prezidents Vilfords Vudrafs teica šādi:
„Es esmu redzējis Oliveru Kauderiju, kad likās, ka zeme dreb zem viņa kājām. Nekad
netiku dzirdējis vīrieti sniedzam spēcīgāku liecību, kā viņš to darīja ar Gara iedvesmu.
Bet brīdī, kad viņš atstāja Dieva valstību, viņa spēks zuda. . . . Viņam tika atņemts viņa
spēks, līdzīgi kā Simsonam Delīlas klēpī. Viņš zaudēja spēku un liecību, kas viņam bija
un nekad vairs to neatguva tās pilnībā, būdams miesā, lai arī mira, būdams Baznīcas
[loceklis]” (Teachings of Presidents of the Church: Wilford Woodruff [204], 105).
Man ir atļauja pastāstīt par jaunu vīrieti, kas izauga mūsu sabiedrībā. Viņš nebija
Baznīcas loceklis. Viņš ar vecākiem bija aktīvs citā ticībā.
Viņš atminas, ka bērnībā daži no viņa Pēdējo Dienu Svēto biedriem noniecināja viņu, lika
justies ne savā ādā un viņu ķircināja.
3
Viņš burtiski sāka ienīst šo Baznīcu un tās ļaudis. Viņš nesaskatīja tajos nekā laba.
Tad viņa tēvs zaudēja darbu un viņiem nācās pārcelties. Jaunajā mājvietā, 17 gadu
vecumā, viņš iestājās koledžā. Tur, pirmo reizi dzīvē, viņš sajuta draugu siltumu, no
kuriem viens, vārdā Ričards, uzaicināja viņu pievienoties klubam, kurā bija prezidents.
Viņš raksta: „Pirmo reizi savā dzīvē kāds gribēja būt ar mani. Es nezināju, kā izturēties,
bet labi, ka pievienojos. . . Tā bija sajūta, kas man patika, sajūta, ka tev ir draugs. Es biju
par tādu lūdzis visu savu dzīvi. Un tagad, pēc 17 gadu ilgas gaidīšanas, Dievs atbildēja uz
šo lūgšanu.”
19 gadu vecumā viņš atradās kopā vienā teltī ar Ričardu vasaras darbu laikā. Viņš
ievēroja Ričardu katru vakaru pusstundu lasām kādu grāmatu. Viņš pajautāja, ko tas lasa.
Viņam atbildēja, ka tā bija Mormona Grāmata. Viņš papildina: „Es ātri mainīju tematu un
devos gulēt. Jo tā taču bija grāmata, kas bija izpostījusi manu bērnību. Es centos par to
aizmirst, taču pat pēc nedēļas nespēju gulēt. Kāpēc viņš to lasīja katru vakaru? Drīz vien
es nespēju izturēt neatbildētos jautājumus savā prātā. Tāpēc kādu vakaru es pajautāju, kas
tajā grāmatā ir tik īpašs. Kas tanī ir? Viņš pasniedza man grāmatu. Es ātri pateicu, ka
nekad negribu pieskarties šai grāmatai. Es tikai gribēju uzzināt, kas tajā bija. Viņš sāka
lasīt no vietas, kur bija apstājies. Viņš lasīja par Jēzu un par Viņa apmeklējumu Amerikā.
Es biju šokēts. Es nezināju, ka mormoņi tic Jēzum.”
Ričards aicināja dziedāt kopā ar viņu staba konferences korī. Pienāca diena un sākās
konference. „Viens no runātājiem bija elders Kolemans no pirmā Septiņdesmito
kvoruma. Konferences laikā es uzzināju, ka arī viņš bija pievērstais. Beigās Ričards rāva
mani aiz rokas, lai parunātos ar viņu. Beigās es piekritu, un tuvojoties, viņš pagriezās pret
mani un uzsmaidīja. Es stādījos priekšā un pateicu, ka neesmu Baznīcas loceklis un ka
biju atnācis tikai, lai nodziedātu korī. Viņš pasmaidīja un noteica, ka esot laimīgs, ka
esmu šeit un pateica, ka mūzika bija lieliska. Es jautāju, kā viņš zina, ka Baznīca ir
patiesa. Viņš man pastāstīja īsu savas liecības versiju un jautāja, vai es lasu Mormona
Grāmatu. Es atbildēju, ka nē. Viņš man apsolīja, ka pirmo reizi, kad es lasīšu, es sajutīšu
Garu.”
Vēlāk pēc šī notikuma šis jaunais vīrietis kopā ar savu draugu ceļoja. Ričards viņam
iedeva Mormona Grāmatu un lūdza lasīt skaļi. Viņš tā arī izdarīja, un pēkšņi viņu
aizskāra Svētā Gara iedvesma.
Laiks gāja un viņa ticība pieauga. Viņš piekrita kristīties. Vecāki iebilda, tomēr viņš gāja
uz priekšu un kļuva kristīts par šīs Baznīcas locekli.
Viņa liecība turpina stiprināties. Tikai pirms pāris nedēļām Soltleiksitijas templī viņš
apprecēja skaistu Pēdējo Dienu Svēto meiteni uz laiku un mūžību.
Šādas ir stāsta beigas, bet stāstā ir lielas pamācības. Viena no tām ir nožēlojamā
attieksme no jauno draugu puses, kas nāca no mormoņu sabiedrības.
Otra ir veids, kā pret viņu attiecās jaunais draugs Ričards. Tas bija pilnīgs pretstats
iepriekš pieredzētajam. Tas veda pie viņa pievēršanas un kristīšanas, neskatoties uz lielo
atšķirību.
4
Šāda veida brīnums var notikt un notiks, ja būs laipnība, cieņa un mīlestība. Kāpēc lai
kāds no mums būtu tik nelietīgs un nelaipns pret citiem? Kāpēc gan katrs no mums
nevarētu pastiept draudzīgu roku mūsu apkārtējiem? Kāpēc ir tik liels sarūgtinājums un
naidīgums? Tā nav Jēzus Kristus evaņģēlija daļa.
Mēs visi ik pa laikam paklūpam. Mēs visi pieļaujam kļūdas. Pārfrāzējot Jēzus vārdus, ko
Viņš teica tēvreizē: „Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem.” (skat. Mateja 6:12).
Viljams Felps, kurš pravietim Džozefam bija tuvs, nodeva viņu 1838. gadā, kas noveda
Džozefu pie ieslodzījuma Misūri. Saprotot kādu lielu ļaunumu viņš bija izdarījis, brālis
Felps rakstīja pravietim, lūdzot piedošanu. Pravietis atbildēja šādi:
„Tas tiesa, ka esam daudz cietuši tavas rīcības rezultātā — žults kauss, kas pilnāks par
pilnu, patiesi bija pārāk grūti izturams, kad tu vērsies pret mums.
Tomēr šis kauss tika izdzerts un mūsu Tēva griba tiks piepildīta, un joprojām mēs esam
dzīvi, par ko pateicamies Tam Kungam. . .
Ticot uz tavu patieso nožēlu un neviltoto grēku nožēlošanu, es priecāšos no jauna dot tev
labo sadraudzības roku un līksmot pat pazudušā dēla atgriešanos.
Tava vēstule tika nolasīta svētajiem priekšā pagājušā svētdienā un tika pieņemtas viņu
domas, kad anonīmi tika izlemts, ka V.V. Felpsu ir jāuzņem sadraudzībā.
Nāc, dārgais brāli, jo karš ir pagājis,
Jo draugi bijām un draugi atkal esam” (Joseph Smith, Teachings of the Prophet Joseph
Smith, selected and arranged by Joseph Fielding Smith [1976], 165–66).
Brāļi, tas ir šis gars, ko pauda pravietis, ko mums ir jāattīsta savā dzīvē. Mēs nedrīkstam
būt bezrūpīgi par to. Mēs esam mūsu Kunga Baznīcas locekļi. Mums ir pienākumi pret
Viņu, kā arī pret sevi un pret citiem. Šai grēcīgajai, vecajai pasaulei ir vajadzīgi spēka
vīri, tikumības vīri, ticības un taisnīguma vīri, vīri, kas vēlas piedot un aizmirst.
Tagad noslēgumā es ar prieku atzīmēšu, ka piemēri un stāsti, ko sniedzu, neattēlo mūsu
cilvēku rīcības un attieksmes vairākumu. Visapkārt es redzu brīnišķīgu mīlestību un rūpes
par citiem.
Pirms nedēļas šo zāli piepildīja skaistas jaunās sievietes, kas cenšas dzīvot pēc evaņģēlija.
Viņas ir augstsirdīgas cita pret citu. Viņas tiecas stiprināt cita citu. Viņas godā savus
vecākus un mājas, no kurām nāk. Viņas sasniedz sievišķību un viscaur dzīvei patur tos
ideālus, kas sniedz motivāciju jau tagad.
Padomājiet par plašo labestību, ko paveikušas Sieviešu Palīdzības māsas. Visur pasaulē
jūtama viņu labo darbu ietekme. Sievietes noliecas un dod savu laiku, savas mīlošās
rūpes un līdzekļus, lai palīdzētu slimajiem un nabadzīgajiem.
5
Padomājiet par labklājības programmu, kur brīvprātīgie piesakās, lai apgādātu ar ēdienu,
apģērbu un citām nepieciešamās lietām tos, kas cieš.
Padomājiet par mūsu humāno centienu plašo gājumu pat aiz Baznīcas locekļiem, līdz šīs
zemes nabadzības skartajām tautām. Pateicoties šīs Baznīcas ziedojumiem, daudzos
reģionos ir novērsta masalu slimības sērga.
Ievērojiet Izglītības fondu darbību, paceļot daudzus ārā no nabadzības purva, ieliekot
zināšanu un labklājības saulē.
Un es tā varētu turpināt, atgādinot jums par plašajiem šīs Baznīcas ļaužu centieniem
svētīt citu dzīvi un to cilvēku dzīvi visur pasaulē, kas ir nabadzīgi un bēdu skauti.
Nav gala labajiem darbiem, ko varam paveikt, un tai ietekmei, ko varam atstāt uz citiem.
Nedzīvosim ar kritiku un negatīvismu. Lūgsim spēku, lūgsim spēju un vēlmi atbalstīt
citus. Visos laikos un visās vietās izstarosim evaņģēlija gaismu, lai Pestītāja Gars varētu
tikt izstarots caur mums.
Brāļi, ar Tā Kunga vārdiem Jozuam,: „Esiet stipri un droši, nebīstieties un nebaiļojieties!
Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir visur ar jums, kurp vien jūs iesit.” (skat. Jozuas 1:9).
Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment