Pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā
Patiesībā priesterība nav tik daudz kā dāvana, kā tās ir pilnvaras kalpot, privilēģija atvieglot, un
iespēja svētīt citu dzīvi.
Pirms dažiem gadiem, kad mūsu jaunākajam dēlam, Klarkam, tuvojās divpadsmitā dzimšanas
diena, un mēs ar viņu izgājām no Baznīcas pārvaldes ēkas, mūs panāca prezidents Harolds B. Lī
un ar mums sasveicinājās. Es minēju prezidentam Lī, ka Klarks drīz būs 12 gadus vecs, uz ko
prezidents Lī pagriezās pret dēlu un jautāja: „Kas ar tevi notiks, kad būsi 12 gadus vecs?”
Šis bija viens no tiem brīžiem, kad tēvs klusībā lūdz, lai dēls tiktu iedvesmots uz pienācīgu
atbildi. Klarks bez vilcināšanās atbildēja prezidentam Lī: „Es tikšu ordinēts par diakonu!”
Atbilde bija tā, par kādu biju lūdzis un ko prezidents Lī bija gaidījis. Tad viņš deva padomu
mūsu dēlam: „Atceries, tā ir liela svētība būt priesterības nesējam”.
Es no sirds un dvēseles ceru, ka katrs jauns vīrietis, kas saņem priesterību, godās šo priesterību
un attaisnos to uzticēšanos, kas tika likta uz viņu priesterības piešķiršanas laikā. Lai katrs no
mums, kam ir Dieva priesterība zina, kam viņš tic. Kā pamācīja apustulis Pēteris, lai vienmēr
mēs būtu gatavi „aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos”.1 Būs gadījumi
mūsu dzīvē, kad mēs tiksim aicināti izskaidrot vai aizstāvēt to, kam ticam. Kad šāds brīdis
pienāks, sagatavošanās laiks jau būs pagājis.
Vairumam jauno vīriešu ir iespēja dalīties savā liecībā, kalpojot misijā visā pasaulē.
Gatavojieties jau tagad šai brīnišķīgajai privilēģijai.
Es esmu pieredzējis daudz iespēju. Viena bija pirms 21 gada, pirms laika, kad no komunisma
tika atbrīvota Vācijas Demokrātiskā republika — vai Austrumvācija, kā to biežāk sauca. Es
viesojos pie Austrumvācijas valsts sekretāra, ministra Gīzī. Tobrīd Austrumvācijā tika būvēts
Freibergas Templis un vēl divi vai trīs sanāksmju nami. Mēs ar ministru Gīzī pārrunājām
vairākas tēmas, tai skaitā mūsu plašo būvniecības programmu. Tad viņš jautāja: „Kā jūsu
Baznīca ir tik turīga, ka spēj atļauties būvēt ēkas mūsu valstī un visur pasaulē? Kur jūs iegūstat
naudu?”
Es atbildēju, ka Baznīca nav turīga, bet, ka mēs sekojam senajam Bībeles desmitās tiesas
principam, kas tiek uzsvērts arī mūsdienu Svētajos Rakstos. Es arī paskaidroju, ka mūsu Baznīcā
nav apmaksātas garīdzniecības un norādīju, ka šie ir divi iemesli, kāpēc mēs spējam būvēt tādas
ēkas kā skaisto Freibergas Templi.
Ministrs Gīzī bija ļoti iedvesmots no manis sniegtās informācijas un es biju ļoti pateicīgs, ka
spēju atbildēt uz viņa jautājumiem.
Mani brāļi, iespēja izteikt patiesību var nākt tad, kad mēs to vismazāk gaidām. Tāpēc
sagatavosimies.
2
Reiz, prezidentam Deividam O. Makejam kāda sieviete, kas nebija Baznīcas locekle, jautāja, kas
ir tā īpašā mācība, ar ko mūsu Baznīca atšķiras no pārējām. Runājot par to vēlāk, prezidents
Makejs norādīja, ka viņš tika iedvesmots atbildēt: „Tas, ar ko mana Baznīca atšķiras no pārējām,
ir dievišķas pilnvaras caur tiešu atklāsmi.”
Kur vēl mēs varētu atrast zīmīgāku piemēru dievišķām pilnvarām caur tiešu atklāsmi, kā vien
notikumā, kas risinājās tanī „skaistajā, skaidrajā dienā, 1820. gada agrā pavasarī”, kad jaunais
Džozefs Smits devās uz mežu lūgt. Viņa vārdi, kas apraksta šo vēsturisko brīdi ir neatvairāmi:
„Es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat
iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro,
sacīja: Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”2
Mūsu domas vēršas pie debesu vēstneša, Jāņa Kristītāja, apmeklējuma, kas notika 1829. gada 15.
maijā. Šeit, Saskvehannas upes krastā, netālu no Harmonijas, Pensilvānijas štatā, Jānis uzlika
savas rokas uz Džozefa Smita un Olivera Kauderija galvām un ordinēja viņus, sacīdams: „Jums,
mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru un apstiprinu Ārona priesterību, kas tur eņģeļu
kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas, ar iegremdēšanu grēku piedošanai,
atslēgas.”4 Vēstnesis paziņoja, ka rīkojas Pētera, Jēkaba un Jāņa vadībā, kam ir Melhisedeka
priesterības atslēgas. Tam sekoja ordinēšana un kristīšana. Tas ir vēl viens piemērs dievišķām
pilnvarām caur tiešu atklāsmi.
Vēlāk Pēteris, Jēkabs un Jānis tika sūtīti dāvāt Melhisedeka priesterības svētības. Šie Tā Kunga
sūtītie apustuļi ordinēja un konfirmēja Džozefu Smitu un Oliveru, lai tie būtu apustuļi un Viņa
Vārda īpašie liecinieki. Šo svēto vīziju raksturo dievišķas pilnvaras caur tiešu atklāsmi.
Šīs pieredzes sekas mums visiem uzliek prasību — pat svētu iespēju un svinīgu pienākumu —
attaisnot uzticēšanos, ko esam saņēmuši.
Prezidents Brigams Jangs paziņoja: „Dieva Dēla priesterība ir . . . likums, ar kuru pasaules ir,
bija un būs mūžīgi mūžos.”5 Prezidents Džozefs F. Smits papildināja: „Tas nav ne vairāk ne
mazāk kā vien Dieva spēks, kas piešķirts cilvēkam, ar kuru cilvēki var rīkoties uz zemes cilvēces
ģimenes glābšanai, Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā, un rīkoties likumīgi, nepaņemot šīs
pilnvaras, neaizņemoties tās no paaudzēm, kas ir mirušas un aizgājušas, bet ar pilnvarām, ko
šajās dienās, kurās dzīvojam, ir devuši eņģeļi un gari no augšienes, tieši no Visvarenā Dieva
klātbūtnes.”6
Kad tuvojās mana 18-tā dzimšanas diena un gatavojos sākt militāro dienestu II. Pasaules kara
laikā, mani ieteica Melhisedeka priesterības saņemšanai. Man bija uzdevums piezvanīt
prezidentam Paulam C. Čaildam, manam staba prezidentam, lai sarunātu interviju. Viņš bija
cilvēks, kurš mīlēja un izprata Svētos Rakstus, un viņa mērķis bija, lai visi citi tos līdzīgi mīl un
izprot. Tā kā no citiem zināju par viņa samērā detalizētajām un pamatīgajām intervijām, mūsu
tālruņa saruna bija līdzīga šai:
„Hello, prezident Čaild. Te brālis Monsons. Bīskaps mani palūdza jūs apmeklēt, lai tiktu ordinēts
par elderu.”
„Labi, brāli Monson. Kad mēs varam tikties?”
3
Zinot, ka viņa Svētā Vakarēdiena laiks bija 16:00 un vēlēdamies, lai viņa intervijas laikā mazāk
atklātos manas Svēto Rakstu zināšanas, es ieteicu: „Kā būtu 15:00?”
Viņa atbilde: „Ak, brāli Monson, tad mums nebūs pietiekami daudz laika rūpīgi izpētīt Svētos
Rakstus. Vai jūs, lūdzu, varat ierasties 14:00 un līdzi paņemt personīgos Svētos Rakstus?”
Beidzot pienāca svētdiena, un es devos pie prezidenta Čaildu mājās. Mani silti sagaidīja, un tad
sākās intervija. Viņš teica: „Brāli Monson, tu nes Ārona priesterību.” Protams, es to zināju. Viņš
turpināja: „Vai jums jebkad ir kalpojis eņģelis?”
Mana atbilde: „Es neesmu pārliecināts.”
„Vai jūs zinājāt,” viņš teica: „ka jums uz to ir tiesības?”
Nāca mana atbilde: „Nē.”
Tad viņš deva norādījumu: „Brāli Monson, noskaitiet pēc atmiņas Mācības un Derību 13.
nodaļu."
Es sāku: „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā, es piešķiru Ārona priesterību, kas tur
eņģeļu kalpošanas atslēgas . . .”
„Stop,” teica prezidents Čailds. Tad mierīgā, laipnā balsī viņš deva padomu: "Brāli Monson,
nekad neaizmirsti, kad kā Ārona priesterības nesējam jums ir tiesības uz eņģeļu kalpošanu.
Tagad turpiniet Rakstu vietu."
Pēc atmiņas es citēju atlikušo nodaļu. Prezidents Čailds teica: „Teicami.” Tad viņš ar mani
apsprieda daudzas citas Mācības un Derību nodaļas, kas attiecas uz priesterību. Tā bija gara
intervija, taču es to nekad neaizmirsu. Nobeigumā prezidents Čailds aplika savu roku ap maniem
pleciem un teica: „Tagad tu esi gatavs saņemt Melhisedeka priesterību. Atceries, ka Tas Kungs
svētī to, kas Viņam kalpo.”
Pēc daudziem gadiem Pauls C. Čailds kalpoja priesterības labklājības komitejā, un mēs kopā
apmeklējām staba konferenci. Priesterības vadītāju sesijā, kad viņam bija kārta runāt, viņš
paņēma rokās Svētos Rakstus un devās no paaugstinājuma sapulcē. Pazīstot prezidentu Čaildu,
es zināju, ko viņš grasījās darīt. Viņš citēja no Mācības un Derībām, ieskaitot 18. nodaļu, par
dvēseles vērtību, norādot, ka mums jāstrādā visas savas dienas, lai pie vestu dvēseles pie Tā
Kunga. Tad viņš pagriezās pret vienu elderu kvoruma prezidentu un vaicāja: „Kas ir dvēseles
vērtība?”
Izbrīnītais kvoruma prezidents kavējās, formulējot savu atbildi. Manā sirdī bija lūgšana, lai viņš
spētu atbildēt uz šo jautājumu. Beidzot viņš atbildēja: „Dvēseles vērtība ir tās spēja kļūt kā
Dievs.”
Brālis Čailds aizvēra savus Svētos Rakstus, gāja svinīgi un klusi pa eju atpakaļ uz
paaugstinājumu. Man ejot garām, viņš teica: „Vispilnīgākā atbilde.”
4
Mums jāzina, ka priesterības zvērests un derība attiecas uz mums visiem. Tiem, kam ir
Melhisedeka priesterība, tā ir prasība būt paklausīgiem Dieva likumiem un nodoties
aicinājumiem, kas nāks. Tiem, kam ir Ārona priesterība, tas ir paziņojums, kas skar nākotnes
pienākumus un atbildību, lai viņi varētu sagatavot sevi šeit un tagad.
Šo zvērestu un derību ir noteicis Tas Kungs šādiem vārdiem:
„Jo tie, kas ir uzticīgi, iegūstot šīs divas priesterības, par kurām Es runāju, un vairo savus
aicinājumus, tiek iesvētīti ar Garu ķermeņu atjaunošanai.
Viņi kļūst par Mozus un Ārona dēliem un Ābrahāma pēcnācējiem, un Dieva baznīcu un valstību,
un izredzētajiem.
Un arī, visi tie, kas pieņem šo priesterību pieņem Mani, saka Tas Kungs;
jo, kas pieņem Manus kalpus, pieņem Mani;
un, kas pieņem Mani, pieņem Manu Tēvu;
un, kas pieņem Manu Tēvu, pieņem Mana Tēva valstību; tādēļ tam tiks dots viss, kas ir Manam
Tēvam.”7
Reiz elders Delberts L. Steiplijs no Divpadsmit apustuļiem piebilda: „Šim zvērestam un derībai
ir divas galvenās prasības. Pirmā ir uzticība, kas nozīmē paklausību Dieva likumiem un ietver
patiesu visu evaņģēlija standartu ievērošanu. . . . Otrā prasība . . . ir paaugstināt savu aicinājumu.
Paaugstināt nozīmē godāt, cildināt un slavināt un augstu cienīt. Tas nozīmē arī palielināt tā
nozīmīgumu, paplašināt un padarīt ievērojamu.”7
Pravietim Džozefam Smitam reiz jautāja: „Brāli Džozef, jūs bieži mudināt mūs paaugstināt savu
aicinājumu. Ko tas nozīmē?” Saka, ka viņš atbildējis: „Paaugstināt aicinājumu nozīmē turēt to
godā un piešķirt tam nozīmi, lai debesu gaisma varētu spīdēt caur to, kad kāds kādam kalpo.
Elders paaugstina savu aicinājumu, uzzinot, kādi ir viņa kā eldera pienākumi, un tad tos pildot.”
Tiem, kam ir Ārona priesterība, ir jādod iespēja paaugstināt savu aicinājumu šajā priesterībā.
Kādā svētdienā pirms diviem gadiem, es apmeklēju Svētā Vakarēdiena sanāksmi savā bīskapijā.
Tas ir retums. Pie Vakarēdiena galda bija trīs priesteri, no kuriem vidējais bija jauns vīrietis ar
nelieliem fiziskiem trūkumiem, bet lieliem runas defektiem. Viņš divreiz mēģināja svētīt maizi,
bet katru reizi ļoti stostījās, bez šaubām apmulsis dēļ nespējas pareizi noskaitīt lūgšanu. Viens no
priesteriem pārņēma vadību un svētīja maizi.
Kamēr tika izdalīta maize, es pie sevis domāju: „Es vienkārši nespēju ļaut šim jaunajam vīrietim
piedzīvot neveiksmi pie Vakarēdiena galda.” Manī bija stipra sajūta, ka, ja nešaubīšos, viņš labi
svētīs ūdeni. Tā kā es atrados uz skatuves tuvu Vakarēdiena galdam, es paliecos uz priekšu un
priesterim, kas atradās man vistuvāk, teicu, norādīdams uz jauno vīrieti, kas pieredzēja grūtības:
5
„Ļauj viņam svētīt ūdeni, tā ir īsāka lūgšana.” Un tad es lūdzu. Es nevēlējos divkāršu kļūmi. Es
mīlu to Rakstu vietu, kur teikts, lai mēs nešaubāmies, bet ticam.9
Kad pienāca laiks svētīt ūdeni, jaunais vīrietis atkal nometās ceļos un teica lūgšanu, varbūt
mazliet saraustīti, tomēr neizlaižot nevienu vārdu. Es klusībā gavilēju. Kamēr diakoni iznēsāja
paplātes, es paskatījos uz zēnu un parādīju paceltus īkšķus. Viņš man plaši uzsmaidīja. Kad
jaunajiem vīriešiem tika ļauts sēsties pie ģimenēm, viņš apsēdās starp savu māti un tēvu. Kas tas
bija par prieku, redzot viņa māti uzsmaidām viņam un silti apskaujam, un tēvu paspiežam roku
un apliekam roku ap viņa pleciem. Visi trīs skatījās manā virzienā, un es viņiem visiem parādīju
paceltus īkšķus. Es redzēju, kā tēvs un māte slaucīja asaras no savām acīm. Es jutu iedvesmu, ka
šim jaunajam vīrietim turpmāk labi izdosies.
Patiesībā priesterība nav tik daudz kā dāvana, kā tās ir pilnvaras kalpot, privilēģija atvieglot, un
iespēja svētīt citu dzīvi.
Ne tik sen es saņēmu vēstuli saistībā ar īpašu, jaunu diakonu, Īzāku Reiteri, un diakoniem,
skolotājiem un prieteriem, kas kalpoja, atviegloja un svētīja viņa un savu dzīvi.
Kopš septiņu mēnešu vecuma līdz pat savai nāves dienai 13 gadu vecumā Īzāks cīnījās ar vēzi.
Kad viņš ar ģimeni pārcēlās dzīvot tuvāk slimnīcai, lai Īzāks varētu saņemt pienācīgu
medicīnisko aprūpi, Ārona priesterības locekļi no tuvākās bīskapijas tika lūgti pasniegt viņiem
Svēto Vakarēdienu katru svētdienu. Šis kļuva par mīļāko iknedēļas priekšrakstu Ārona
priesterības nesējiem, kas piedalījās. Kopā ar saviem vadītājiem un Īzāka vecākiem, viņi
sapulcējās ap Īzāka gultas slimnīcā, dziedāja Baznīcas dziesmas un dalījās liecībās. Tad tika
svētīts Vakarēdiens. Īzāks vienmēr uzstāja, lai kā diakons, viņš izdalītu Vakarēdienu savai
ģimenei un pārējiem. Guļot gultā, viņš apkopoja visu savu spēku, lai noturētu paplāti ar maizi vai
ūdeni. Visi klātesošie nāca pie Īzāka un pieņēma Vakarēdienu no paplātes. Medmāsas un citi
medicīnas darbinieki drīz arī sāka piedalīties šajās sanāksmēs, jo saprata, ka Īzāks bija tuvu
Debesu Tēvam un vienmēr godāja Viņu. Būdams vājš un ar sāpēm, Īzāks vienmēr piecēlās, lai
godātu kādu, kam ir ķēnišķīga priesterība.
Īzāks bija lielisks piemērs jaunajiem vīriešiem bīskapijā. Tie redzēja viņa vēlmi pildīt savu
pienākumu, pat uz savas nāves gultas, un tie saprata, ka šie pienākumi patiesi bija privilēģija.
Zēni sāka agrāk ierasties Baznīcā, lai sagatavotu Vakarēdienu un laicīgi ieņemtu savas sēdvietas.
Bija lielāka godbijība.
Īzāks Reiters kļuva par lielu piemēru attiecībā uz priesterības godāšanu. Viņa bērēs tika teikts, ka
visu dzīvi viņš dzīvoja ar vienu kāju debesīs. Bez šaubām viņš turpina paaugstināt savus
pienākumus un palīdz darbā aiz priekškara.
Tiem no mums, kam ir Melhisedeka priesterība, ir privilēģija paaugstināt savu aicinājumu. Mēs
esam gani, kas pieskata Israēlu. Izsalkušās avis izskatās gatavas baudīt dzīvības maizi. Vai esam
gatavi, brāļi, pabarot Dieva ganāmpulku? Mums ir jāsaprot cilvēka dvēseles vērtību, lai mēs
nekad nenolaistu rokas attiecībā pret kādu no Viņa dārgajiem dēliem.
Ja ir kāds, kas jūtas pārāk vājš, lai censtos darīt labāk, jo lielākās bailes ir no neveiksmes, nav
mierinošāka iedrošinājuma par Tā Kunga vārdiem: „Mana labvēlība ir pietiekama visiem
6
cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība
Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku”.10
Brīnumus var saskatīt visur, kad tiek paaugstināti priesterības aicinājumi. Kad ticība nomaina
šaubas, kad nesavtīga kalpošana novērš savtīgumu, Dieva spēks īsteno Viņa mērķus. Tos, ko
Dievs aicina, tos viņš apmāca.
Lai mūsu Debesu Tēvs allaž svētī, allaž iedvesmo, un allaž vada visus, kam ir Viņa dārgā
priesterība, tā ir mana sirsnīgā lūgšana, un to es saku Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. 1 Pētera 3:15.
2. Skat. David O. MacKay, Stepping Stones to an Abundant Life (1971), 375.
3. Džozefs Smits — Vēsture 1:14, 17.
4. M&D 13:1.
5. Discourses of Brigham Young, John A. Widtsoe, (1954), 130.
6. Gospel Doctrine, 5th ed., (1939), 139–140.
7. M&D 84:33–38.
8. Conference Report, 1957. g. apr., 76.
9. Skat. Mormona 9:27.
10. Etera 12:27.
No comments:
Post a Comment