no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Kad Viņš saka garā nabagiem, „Nāciet pie manis,” Viņš domā, ka Viņš zina izeju un Viņš zina
ceļu augšup.
Pirmie vārdi, ko Jēzus teica Savā Kalna sprediķī, bija domāti bēdīgajiem, drosmi zaudējušiem un
nomāktajiem. "Svētīgi garā nabagi," Viņš teica, "jo tiem pieder Debesu valstība."1 Vai nu jūs
esat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, vai to daudzo tūkstošu vidū, kas šorīt
klausās, neesot mūsu ticībā, es uzrunāju tos, kas izcieš personīgus pārbaudījumus un grūtības
ģimenē, tos, kas pārcieš kaujas konfliktus vientuļajos sirds ierakumos, cenšoties apvaldīt
izmisuma plūdu ūdeņus, kas dažreiz nāk mums pāri kā dvēseles cunami. Es vēlos uzrunāt īpaši
jūs, kas jūt, ka viņu dzīve, ir salauzta, šķietami neatgriezeniski.
Visiem tiem es piedāvāju visdrošāko un jaukāko līdzekli, ko es zinu. Tas ir atrodams skaidrā
aicinājumā, ko pasaules Pestītājs ir devis Pats. To Viņš sacīja Savas kalpošanas sākumā, un to
Viņš arī teica tās beigās. Viņš teica to ticīgajiem un Viņš teica to tiem, kas nebija tik pārliecināti.
Viņš teica ikvienam, lai arī kādas būtu katra personīgās problēmas:
"Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
"Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad
jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm."2
Šajā solījumā šī ievada frāze, "nāciet šurp pie Manis," ir būtiska. Tā ir miera un atbalsta, ko mēs
meklējam, atslēga. Tik tiešām tad, kad augšāmcēlies Glābējs teica Savu sprediķi nefijiešu templī
Jaunajā pasaulē, Viņš iesāka, "Svētīgi ir garā nabagi, kas nāk pie Manis, jo tiem pieder Debesu
valstība."3
Kad Andrejs un Jānis dzirdēja Kristu runājam, viņi jutās tik saviļņoti, ka viņi sekoja Viņam, kad
Viņš aizgāja prom no pūļa. Jūtot, ka Viņam seko, Jēzus pagriezās un jautāja šiem diviem vīriem,
"Ko jūs meklējat?" Viņi atbildēja, "Kur Tu mājo?" Un Kristus sacīja, "Nāciet, tad redzēsit."
Nākošajā dienā Viņš atrada vēl vienu sekotāju, Filipu, un pateica tam, "Seko Man."4 Tikai īsu
laiku vēlāk Viņš pasauca Pēteri un citus jaunos Apustuļus ar to pašu aicinājuma garu. "Nāc[iet]
Man līdzi," 5 Viņš teica.
Tas šķiet skaidrs, ka mūsu pienākuma būtība un mūsu zemes dzīves pamatprasība ir ietverta
šajās lakoniskajās frāzēs no jebkuras ainas Glābēja kalpošanas uz zemes laikā. Viņš mums saka,
"Paļaujie[ties] uz Mani, mācie[ties] no Manis, dari[et] to, ka daru Es. Tad, kad [jūs] iesi[et], kur
eju Es," Viņš saka, "mēs varam runāt par to, kur ej[iet] [jūs], un par problēmām, ar kurām [jūs]
saskaries, un par grūtībām, kas [jums] ir. Ja [jūs] sekosi[et] man, Es [jūs] vadīšu ārā no tumsas,”
Viņš apsola. „Es [jums] došu atbildes uz [jūsu] lūgšanām. Es došu mieru jūsu dvēselēm."
2
Mani mīļotie draugi, es neredzu cita ceļu, lai mēs būtu veiksmīgi, vai lai būtu drošībā dzīves
daudzo slazdu un problēmu vidū. Es neredzu cita ceļu, lai nestu savas nastas, vai atrastu to, ko
Jēkabs Mormona Grāmatā sauca par "to laimi, kas ir sagatavota svētajiem."6
Tātad kā gan cilvēks var "nākt pie Kristus," atbildot uz šo nelokāmo aicinājumu? Svētie Raksti
sniedz daudz piemēru un līdzekļu. Jūs esat diezgan labi pazīstami ar pašiem parastākajiem.
Visvieglākie un visātrākie sākas vienkārši ar mūsu sirds vēlmi, pašu parastāko ticības formu, kas
mums ir zināma. "Ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt," Alma saka, "izmanto[jiet] kaut [tikai]
kripatiņu ticības, . . . atbrīvo[jot] kaut [tikai mazliet] viet[as]" 7 Dieva solījumiem, lai rastu vietu
sevī pašā — tas ir pietiekoši, lai sāktu. Tikai ticot, izmantojot "molekulu" ticības — vienkārši
cerot uz lietām, kas pagaidām nav redzamas mūsu dzīvē, bet kas tomēr patiesi būs mums
sniegtas8 — šis vienkāršais solis, kad koncentrējamies uz To Kungu Jēzu Kristu, ir vienmēr bijis
un vienmēr būs pirmais Viņa mūžīgā evaņģēlija princips, pirmais solis ārā no izmisuma.
Otrkārt, mums ir jāizmaina jebkas, ko mēs varam izmainīt, kas var būt daļa no problēmas. Īsumā,
mums ir jānožēlo grēki, iespējams, viscerīgākie un uzmundrinošākie vārdi kristiešu vārdnīcā.
Mēs pateicamies mūsu Debesu Tēvam, ka mums ir ļauts mainīties, mēs pateicamies Jēzum, ka
mēs varam mainīties, un galu galā mēs to darām tikai ar Viņu dievišķo atbalstu. Protams, ne
visas mūsu grūtības ir mūsu darbību rezultāts. Bieži vien tās ir citu darbības rezultāts, vai
vienkārši zemes dzīves notikumi. Bet viss, ko mēs varam mainīt, mums ir jāmaina, un mums ir
jāpiedod tas, ko nevaram mainīt. Šādā veidā mūsu nākšana pie Pestītāja Grēku Izpirkšanas kļūst
tik netraucēta, cik mēs ar savām nepilnībām to tādu varam padarīt. Pēc tam Viņš to pārņems
Savās rokās.
Treškārt, pēc iespējas vairākos veidos, mēs cenšamies uzņemties Viņa identitāti, un mēs sākam,
uzņemoties Viņa Vārdu. Tas vārds ir dots ar evaņģēlija derību glābjošiem priekšrakstiem. Tie
sākas ar kristīšanos un noslēdzas ar tempļa derībām, ar daudziem citiem, tādiem kā piedalīšanos
Svētajā Vakarēdienā, kas caurauž mūsu dzīvi kā papildu svētības un atgādinājumi. Mācot sava
laika cilvēkiem šo ziņu, ar ko mēs dalāmies šorīt, Nefijs teica, "Seko[jiet] Dēlam ar visu sirdi,. . .
ar patiesu nolūku, . . . uzņem[aties] Kristus Vārdu. . . . Dariet to, ko, kā es jums teicu, esmu
redzējis, kā darīs jūsu Kungs un jūsu Pestītājs."9
Sekojot šīm pašām vienkāršākajām mācībām, mums paveras krāšņa saikne ar Kristu
visdažādākajos veidos: lūgšanā un gavēšanā, un meditēšanā par Viņa uzdevumiem, izbaudot
Svētos Rakstus, kalpojot citiem, „[Stiprinot vājos, iedrošinot tos, kam ir nolaidušās rokas, . . .
spēcinot ļodzīgos ceļus.]" 10 Vairāk par visu, mīlēt ar "tīru Kristus mīlestību," to dāvanu, kas
"nekad nebeidzas," kas "panes visu, tic visam, cer uz visu, iztur visu."11 Drīz, būdami ar šādu
mīlestību, mēs saprotam, ka mūsu dzīvē ir daudz dažādu ceļu, kas ved pie Skolotāja un ka katru
reizi, kad mēs meklējam Viņa palīdzīgo roku, lai vai cik nevarīgi, mēs atklājam, ka Viņš rūpju
pilns ir mēģinājis mūs sasniegt. Tad mēs dodamies uz priekšu, mēs cenšamies, mēs meklējam un
nekad nepiekāpjamies.12
Mans lūgums šodien visiem mums — ne tikai tiem, kas ir "garā nabagi" bet visiem mums — lai
mums ir vairāk tieša personiska pieredze ar Glābēja piemēru. Dažreiz mēs tiecamies uz debesīm
pārāk netieši, koncentrējoties uz citu programmām vai vēsturi, vai pieredzi. Tas ir svarīgi, bet ne
3
tik svarīgi, cik personiska pieredze, patiesa sekošana, un spēks, kas nāk no personīgi piedzīvotas
pieredzes par Viņa godības būtību.
Vai jūs cīnāties ar atkarības dēmonu — tabaku vai narkotikām, vai azartspēlēm, vai postošo
mūsdienu sērgu — pornogrāfiju? Vai jūsu laulība ir apdraudēta, vai jūsu bērns ir briesmās? Vai
jūs esat apjukuši par sava dzimuma identitāti vai meklējat savu pašvērtējumu? Vai jūs — vai
kāds, ko jūs mīlat — saskaras ar slimību vai depresiju, vai nāvi? Lai kādus citus soļus jums var
nākties spert, jums varētu būt vajadzīgs izkliedēt šīs bažas, vispirms nāciet pie Kristus evaņģēlija.
Paļaujieties debesu solījumiem. Šajā sakarā Almas liecība ir mana liecība: „Es zinu, ka tas, kas
uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās.”13
Šī paļaušanās uz Dieva žēlsirdīgo dabu ir evaņģēlija, ko mācīja Kristus, pašā centrā. Mēs
liecinām, ka Glābēja veiktā Grēku Izpirkšana noņem no mums ne tikai mūsu grēku nastas, bet arī
mūsu vilšanos un bēdu nastas, mūsu sirdssāpes un mūsu izmisumu.14 No paša sākuma uzticība
šādai palīdzībai mums ir vajadzīga, lai dotu gan iemeslu un veidu, kā pilnveidoties, gan
motivāciju, lai nomestu mūsu nastas un tiektos uz mūsu pestīšanu. Dzīvē var būt un ir daudz
grūtību. Lai vai kā, dvēsele, kas nāk pie Kristus, kas pazīst Viņa balsi, un pūlas darīt to, ko darīja
Viņš, atrod spēku, kā teikts dziesmā, pāri saviem spēkiem.15 Glābējs mums atgādina, ka Viņš
mūs ir "iezīmējis uz Savu roku delnām."16 Ņemot vērā neaptveramo krustā sišanas un Grēku
Izpirkšanas cenu, es varu jums apsolīt, ka Viņš tagad nepagriezīs mums Savu muguru. Kad Viņš
saka garā nabagiem, „Nāciet pie manis,” Viņš domā, ka Viņš zina izeju un Viņš zina ceļu
augšup. Viņš to zina, jo Viņš ir to gājis. Viņš zina ceļu, jo Viņš ir šis ceļš.
Brāļi un māsas, lai arī kādas ir jūsu ciešanas, lūdzu, nepadodieties un, lūdzu, nepakļaujieties
bailēm. Mani vienmēr ir aizkustinājis tas, ka, kad brāļa Brianta S. Hinklija dēls devās savā misijā
uz Angliju, viņš sniedza jaunajam Gordonam atvadu skavas un tad ieslidināja viņam ar roku
rakstītu zīmīti, kur bija tikai trīs vārdi, ņemti no Marka evaņģēlija piektās nodaļas, "Nebīsties,
tici vien."17 Es arī domāju par to nakti, kad Kristus steidzās palīgā Saviem izbiedētajiem
mācekļiem, kad Viņš gāja pie tiem pa ūdeni, saucot: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu!" Pēteris
iesaucās, "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Kristus atbilde
viņam bija, kā tā vienmēr ir katru reizi, "Nāc," Viņš teica. Acumirklī, kas bija viņa dabā, Pēteris
lēca pāri laivas malai un iekāpa nemierīgajos ūdeņos. Kamēr viņa acis bija pievērstas uz To
Kungu, vējš varēja ārdīt viņa matus un šaltis varēja mērcēt viņa ietērpu, bet viss bija labi — viņš
nāca pie Kristus. Tikai tad, kad viņa ticība sašķobījās un bailes pārņēma kontroli, tikai tad, kad
viņš novērsa savu skatienu no Skolotāja, lai paskatītos uz nevaldāmajiem viļņiem un draudīgo
melno bezdibeni apakšā, tikai tad viņš sāka grimt jūrā. Jaušamajās briesmās viņš brēca: "Kungs,
palīdzi man."
Neapšaubāmi, būdams ar skumjām, Skolotājs katrai problēmai un bailēm, Viņš, kas ir
atrisinājums katrai drosmes zaudēšanai un sarūgtinājumam, izstiepa Savu roku un satvēra
grimstošo mācekli ar maigu pārmetumu, "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?"18
Ja jūs esat vientuļi, lūdzu, ziniet, ka varat atrast mierinājumu. Ja jūs esat zaudējuši drosmi, lūdzu,
ziniet, ka jūs varat atrast cerību. Ja jūs esat garā nabagi, lūdzu, ziniet, ka jūs varat tapt stiprināti.
Ja jūs jūtaties salauzti, lūdzu, ziniet, ka jūs varat būt atjaunoti.
4
Nācaretē, šis šaurais ceļš,
Kur pagurst kājas un elpa stājas,
Aizvijas garām tai vietai, kur reiz
Dzīvoja Galdnieks no Nācaretes.
Augšup un lejup pa nomīto ceļu
Ciema ļaudis dodas it bieži;
Un Viņam blakus saliktas stāv
To salauztās mantas, labošanai.
Meitēns ar saplēstu lelli,
Sieva ar salauztu krēslu,
Un vīrs ar lauztu iejūgu vai arklu,
Vaicā: "Galdniek, vai salabosi mums šo?"
Katrs tad dabūja lietu, ko lūdzis,
Vai iejūgs, arkls, vai krēsls, vai lelle;
Un salauztā lieta, ko katrs bij’ nesis,
Nu kļuva atkal kā jauna.
Tā kalnā augšup gadu no gada
Gurdenā solī un grūtsirdīgi,
Salauztas dvēseles mēro šo ceļu,
Katra izdvešot žēlabu vaidu:
"Ak, Galdniek, mans no Nācaretes,
Šī sirds, kas lauzta pagātnē,
Šī dzīve, kas sagrauta man šķiet,
Ak, Galdniek, vai salabosi mums to!"
Un tad ar Savu laipno roku,
Viņš savu dzīvi kopā vij
Ar mūsu lauzto dzīvi,
līdz abas kopā veidojas par Jaunu Radījumu.
Sagrauto sirdi,
Vēlmi, godkāri, cerību un ticību,
Jel dari Tu tos pilnīgus,
Ak, Galdniek, mans no Nācaretetes!"19
Lai mēs visi, it īpaši, nabadzīgie garā, nākam pie Viņa un topam darīti veseli no jauna, es lūdzu,
Jēzus Kristus no Nācaretes Vārdā, āmen.
5
ATSAUCES
1. Mateja 5:3.
2. Mateja 11:28-29.
3. 3.Nefijs 12:3; pievienots uzsvars.
4. Jāņa 1:35-39, 43.
5. Skat. Mateja 4:19.
6. Skat. 2. Nefija 9:43.
7. Skat. Almas 32:27; pievienots uzsvars.
8. Skat. Almas 32:21.
9. 2. Nefija 31:13, 17.
10. M&D 81:5.
11. Moronija 7:47, 46, 45.
12. Skat. Alfred Lord Tennyson, „Ulysses,” in Complete Poetical Works of Tennyson (1898), 89.
13. Almas 36:3.
14. Skat. Almas 7:11–12
15. „Lord, I Would Follow Thee,” Hymns, no. 220.
16. 1. Nefija 21:16.
17. Marka 5:36.
18. Mateja 14:27–31; pievienots uzsvars.
19. George Blair, „The Carpenter of Nazareth,” in Obert C. Tanner, Christ’s Ideals for Living,
(Sunday School manual, 1955), 22.
No comments:
Post a Comment