no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Svētā Vakarēdiena pieņemšana nodrošina mums svētus mirkļus svētā vietā.
Pirms viena vai diviem gadiem man bija iespēja apmeklēt Loganas Jūtas Reliģijas
institūtu. Ēka, kurā visi sapulcējās uz institūtu, bija nesen atjaunota. Man stāstīja, ka tad,
kad strādnieki ņēma nost veco kapelas kanceli, viņi atklāja dažus plauktus, kas uz kādu
laiku bija bijuši noslēgti. Noņemot virsu, viņi atklāja Svētā Vakarēdiena trauku. Tas
acīmredzami bija sens, jo Svētā Vakarēdiena kausiņi bija no stikla. Viens no šiem stikla
kausiņiem, kā jūs šeit varat redzēt, tika uzlikts uz podesta un parādīts man — iespējams
tādēļ, ka es biju vienīgais, kurš bija pietiekami vecs, lai atcerētos tos laikus, kad
izmantoja stikla kausiņus.
Ieraugot stikla kausiņu, man prātā nāca patīkamas atmiņas. Stikla Svētā Vakarēdiena
kausiņi tika izmantoti tajā laikā, kad es sasniedzu savu divpadsmito dzimšanas dienu, ļoti
nozīmīgu manas dzīves pavērsienu. Sagadījās tā, ka mana divpadsmitā dzimšanas diena
bija svētdienā. Gadiem ilgi es biju vērojis, kā diakoni izdalīja Svēto Vakarēdienu,
nepacietībā gaidot to dienu, kad es tikšu svētīts, saņemot Ārona priesterību un man pašam
būs tā privilēģija.
Kad tā diena beidzot pienāca, mani aicināja atnākt uz Baznīcu ātrāk un satikties ar brāli
Ambrosē Kolu, mūsu bīskapijas prezidija otro padomnieku. Brālis Kols ieaicināja mani
klasē un lūdza noskaitīt sākuma lūgšanu. Tad viņš atvēra Svētos Rakstus un izlasīja
Mācības un Derību 13. nodaļu:
„Jums, mani brāļi kalpotāji, Mesijas vārdā, es piešķiru Ārona priesterību, kas satur
atslēgas uz eņģeļu kalpošanu un grēku nožēlošanas evaņģēliju, un uz kristīšanos ar
iegremdēšanu ūdenī grēku atlaišanai; un to nekad vairs nepaņems no zemes, līdz Levija
dēli atkal taisnīgumā sniegs upuri Tam Kungam.”
Tad brālis Kols lūdza mani komentēt šo nodaļu. Mans paskaidrojums noteikti nebija
pietiekami pilnīgs, tādēļ brālis Kols veltīja kādu laiku, lai paskaidrotu man, ko nozīmē
būt svētās priesterības nesējam. Būt cienīgam, lai nestu priesterību, pilnvaro mani
izmantot Dieva spēku, kas bija dots cilvēkam. Vīrietis, kas ir cienīgs priesterības nesējs,
ar atbilstošām pilnvarām veic priekšrakstus, kurus Dievs ir nolēmis cilvēku ģimenes
glābšanai. Šīs pilnvaras nāk tieši no paša Pestītāja caur nepārtrauktu priesterības nesēju
līniju.
Mana intervija ar brāli Kolu laikam bija samērā apmierinoša, jo mani ieveda diakonu
kvoruma sapulcē. Šeit bīskapijas locekļi uzlika rokas man uz galvas un bīskaps, kurš tajā
laikā bija arī mans tēvs, piešķīra man Ārona priesterību un iecēla mani diakona kārtā. Vēl
mani atbalstīja citi diakoni, lai es kopā ar viņiem kļūtu par priesterības kvoruma locekli.
Tajā vakarā Svētā Vakarēdiena sapulcē man bija pirmā iespēja likt lietā savu priesterību,
izdalot Svēto Vakarēdienu mūsu bīskapijas locekļiem. Tajā dienā Svētais Vakarēdiens
manās acīs ieguva jaunu nozīmi. Vērojot, kā Svētā Vakarēdiena trauks virzījās turp un
2
atpakaļ pa Baznīcas locekļu rindām, es ievēroju, ka ne visi pieņēma Svēto Vakarēdienu ar
vienādu attieksmi. Bija tādi, kas, šķiet, pieņēma Svēto Vakarēdienu tikai rutīnas pēc, bet
daudzi, ļoti daudzi pieņēma Svēto Vakarēdienu ar lielu godbijību.
Gadu gaitā es, tāpat kā daudzi no mums, esmu piedalījies daudzās Svētā Vakarēdiena
sapulcēs, un man tās tik tiešām nozīmē vairāk nekā vienkārši kārtējā sapulce. Svētā
Vakarēdiena pieņemšana nodrošina mums svētus mirkļus svētā vietā. Mēs pieņemam
Svēto Vakarēdienu saskaņā ar bausli, kuru Tas Kungs mums ir devis Mācības un Derību
59. nodaļā.
„Un lai tu varētu saglabāt sevi daudz tīrāku no pasaules grēkiem, tev būs apmeklēt
lūgšanu namu un veltīt savas ziedošanās Manā svētajā dienā” (9. p.).
Jau no paša sākuma, pirms pasaule tika radīta, Dievs iepazīstināja ar ieceri, saskaņā ar
kuru Viņš sniegtu svētības Saviem bērniem, pamatojoties uz viņu paklausību Viņa
baušļiem. Tomēr Viņš saprata, ka reizēm mēs varam būt apmulsuši no tā, kas notiek
pasaulē, un ka mums regulāri nepieciešams atgādinājums par mūsu derībām un Viņa
solījumiem.
Viens no pirmajiem baušļiem, kas tika dots Ādamam, bija, ka viņam bija jāpielūdz Tas
Kungs un jāziedo Viņam upuri no avju pirmdzimušajiem. Šis rituāls tika dots, lai
atgādinātu cilvēkiem, ka Jēzus Kristus nāks pasaulē un galu galā pasniegs Pats Sevi par
upuri.
„Un Ādams bija paklausīgs Tā Kunga baušļiem.
Un pēc daudzām dienām Tā Kunga eņģelis parādījās Ādamam, sakot: Kāpēc Tu ziedo
upuri Tam Kungam? Un Ādams teica tam: Es nezinu neko citu, kā vien to, ka Tas Kungs
man to ir pavēlējis.
Un tad eņģelis runāja, sakot: Šī lieta ir atveids Tēvā Vienpiedzimušā upurim, kas ir pilns
žēlastības un patiesības.” (Mozus 5:5–7).
No tās dienas līdz brīdim, kad mūsu Glābējs bija uz zemes, Debesu Tēva bērniem tika
pavēlēts ziedot upurus. Tas tika pārtrauks līdz ar Pestītāja izpērkošo upuri. Naktī, pirms
Viņš veica šo upuri, Pestītājs ieviesa Tā Kunga mielastu — Svēto Vakarēdienu, lai
palīdzētu mums atcerēties Viņu un Izpirkšanu, kuru Viņš veica visai cilvēcei. Tādējādi
caur seno upurēšanas likumu un Svēto Vakarēdienu Tas Kungs palīdz mums būt
pārliecinātiem, ka mēs neaizmirsīsim Viņa solījumus un nosacījumu, ka mums jāseko
Viņam un jāpaklausa Viņa gribai.
Jaunajā Derībā ir pieraksts par to, kā Tas Kungs pasniedz Svēto Vakarēdienu Saviem
mācekļiem. To var atrast Mateja ev. 26. nodaļā:
„Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva Saviem mācekļiem un
sacīja: Ņemiet, ēdiet, Tā ir Mana miesa.
Un Viņš paņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā.
3
Jo tās ir Manas asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (26–28. p.)
Mormona Grāmatā, 3. Nefija grāmatas 18. nodaļa mums sniedz detalizētu pierakstu, kā
Tas Kungs pasniedz Svēto Vakarēdienu nefijiešiem:
„Un notika, ka Jēzus pavēlēja Saviem mācekļiem, lai tie Viņam atmestu nedaudz maizes
un vīna.
Un, kamēr tie gāja pēc maizes un vīna, Viņš pavēlēja ļaužu pulkam, lai tie apsēstos uz
zemes.
Un, kad Viņa mācekļi atnāca ar maizi un vīnu, Viņš paņēma maizi un lauza, un svētīja to;
un Viņš deva to mācekļiem un pavēlēja, lai tie ēstu.
Un, kad tie bija ēduši un paēduši, Viņš pavēlēja, lai tie dotu ļaužu pulkam.
Un, kad ļaužu pulks bija ēdis un paēdis, Viņš sacīja uz mācekļiem: Lūk, viens tika iecelts
jūsu vidū, un viņam Es došu varu, lai viņš lauztu maizi un svētītu to, un dotu Manas
baznīcas ļaudīm, visiem tiem, kas ticēs un taps kristīti Manā Vārdā.
Un to jūs vienmēr centīsities darīt, tāpat kā Es darīju, tāpat kā Es lauzu maizi un svētīju
to, un devu to jums.
Un to jūs darīsit, lai pieminētu Manu miesu, ko Es jums esmu rādījis. Un tas būs kā
liecība Tēvam, ka jūs vienmēr Mani atceraties. Un, ja jūs vienmēr atcerēsities Mani,
Mans Gars būs ar jums.
Un notika, ka pēc tam, kad Viņš sacīja šos vārdus, Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem, lai
tie ņemtu vīna kausu un dzertu no tā un lai viņi dotu ļaužu pulkam, lai tie arī varētu dzert
no tā.
Un notika, ka viņi tā darīja un dzēra no tā, un bija padzēruši; un viņi deva ļaužu pulkam,
un tie dzēra, un tie bija padzēruši.
Un, kad mācekļi bija to darījuši, Jēzus sacīja uz tiem: Svētīti jūs esat par to, ko jūs darījāt,
jo tā ir Manu pavēļu pildīšana un tā liecina Tēvam, ka jūs gribat darīt to, ko Es esmu
pavēlējis jums” (1–10. p.).
Viņa norādījumi ir ļoti skaidri — mums ir jāvēlas darīt to, ko Viņš mums ir pavēlējis. Bez
šaubām mūsu dienās mums atkal ir pavēlēts pieņemt Svēto Vakarēdienu. Kā mums teikts
Mācībā un Derībās:
„Baznīcas locekļiem ir bieži jāpulcējas kopā, lai pieņemtu maizi un vīnu Tā Kunga Jēzus
piemiņai.” (M&D 20:75).
Svētā Vakarēdiena pieņemšanas mērķis, protams, ir atjaunot derības, kuras esam
noslēguši ar To Kungu.
Elders Delberts L. Steplijs mums to norādīja, stāstot par derībām:
4
„Mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijs ir derība starp Dievu un Viņa tautu. Kad Dieva
pilnvarots kalps mūs kristī, mēs noslēdzam derību pildīt Dieva gribu un paklausīt Viņa
baušļiem. . . Pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs atjaunojam visas derības, kuras esam
noslēguši ar To Kungu un apņemamies pieņemt Viņa Dēla Vārdu, un vienmēr atcerēties
Viņu, un pildīt Viņa baušļus” (Conference Report, 1965. g. okt., 14).
Svētais Vakarēdiens ir viens no svētākajiem Baznīcas priekšrakstiem. Cienīgi pieņemot
Svēto Vakarēdienu, mums tiek sniegta garīgas izaugsmes iespēja.
Es atceros, ka tad, kas es biju bērns, Svētā Vakarēdiena pasniegšanas laikā skanēja
skaista mūzika. Drīz vien brāļi lūdza mums pārtraukt šo paradumu, jo mūsu prāts vairāk
koncentrējās uz mūziku, nekā uz Mūsu Kunga un Pestītāja izpērkošo upuri. Svētā
Vakarēdiena laikā mēs aizmirstam par pasauli. Tas ir garīgās atjaunošanās mirklis, kad
mēs apzināmies šī priekšraksta, kas tiek piedāvāts katram no mums personīgi, dziļo
garīgo nozīmi. Vienaldzīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs zaudējam iespēju
atjaunotai, garīgai izaugsmei.
Elders Melvins Dž. Balards:
„Es esmu liecinieks tam, ka gars ir jūtams, kad tiek pasniegts Svētais Vakarēdiens, gars,
kas silda dvēseli no galvas līdz kājām, tu sajūti, ka gara ievainojumi tiek dziedināti un
nastas atvieglotas. Mierinājums un laime ienāk tajā dvēselē, kas ir cienīga un patiesi vēlas
pieņemt šo garīgo barību.” („The Sacramental Covenant,” Improvement Era, 1919. g.
okt., 1027).
Kad mēs cienīgi pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs atceramies mūsu Kunga un Pestītāja
upuri, ka Viņš atdeva Savu dzīvību un uzņēmās pasaules grēkus, lai mēs varētu saņemt
nemirstības svētību. Mēs apņemamies nest mūsu Pestītāja vārdu un apsolām vienmēr
atcerēties Viņu un ievērot Viņa baušļus — tas nozīmē „dzīvot saskaņā ar katru vārdu, kas
nāk no Dieva mutes” (M&D 84:44).
Vecāki, jums ir atbildība mācīt savai ģimenei, cik svarīgi ir katru nedēļu apmeklēt Svētā
Vakarēdiena sapulci. Tam vajadzētu būt ģimenes paradumam. Katrai ģimenei ir
nepieciešams šis atjaunošanās un apņemšanās laiks, lai dzīvotu saskaņā ar evaņģēliju,
atbilstoši Glābēja mācībām. Pareizi sagatavotas ģimenes apmeklēs Svētā Vakarēdiena
sapulci ar pazemības garu un ar pateicību par iespēju pieņemt svētos simbolus.
Es atceros kādu mūsu ģimenes pieredzi, kuru piedzīvojām atvaļinājuma laikā
kūrortpilsētā. Tā kā svētdiena iekrita tajā laikā, kamēr mēs bijām tur apmetušies, mēs
vienojāmies apmeklēt Svētā Vakarēdiena sapulci tuvējā lūgšanu namā. To pašu darīja arī
simtiem citu, kas bija apmetušies kūrortā. Lūgšanu nams bija pārpildīts tā, ka visiem
nepietika vietas. Pirms sākās dievkalpojums, bīskaps aicināja ikvienu cienīgu diakonu,
kas bija cienīgs un atbilstoši apģērbušies, piedalīties Svētā Vakarēdiena pasniegšanā.
Pienācīgs skaits vīriešu, ģērbušies baltos kreklos un kaklasaitēs, panāca uz priekšu, lai
saņemtu norādījumus par to, kā izdalīt Svēto Vakarēdienu tik lielam skaitam. Priekšraksts
tika paveikts godbijīgi un efektīvi. Vērojot draudzi, es redzēju daudzus, kurus bija dziļi
aizkustinājis sapulcē valdošais gars.
5
Pēc tam, kad mēs atgriezāmies kūrortā, bija jūtama liela atšķirība, salīdzinot sabata
dienas aktivitātes ar ikdienas aktivitātēm. Laivas palika piesietas piestātnē, ezerā nebija
gandrīz neviena peldētāja un bija sabata dienai atbilstošs apģērbs. Tās ģimenes redzēja Tā
Kunga solījuma piepildījumu: ejot uz lūgšanu namu Viņa svētajā dienā un atjaunojot
savas derības, ievērojot baušļus, viņi spēja saglabāt sevi daudz tīrākus no pasaules
grēkiem (skat. M&D 59:9).
Lai katrā no mums ir iedvesta pieaugoša godbijība pret sabata dienu. Lai mēs daudz
pilnīgāk izprastu to īpašo svētību, ka mums ir iespēja pieņemt Svēto Vakarēdienu un tā
nozīmību savā dzīvē. Lai mēs vienmēr atceramies Viņu un ievērojam Viņa baušļus, ko
Viņš mums ir devis, lai piepildītu dzīves mērķi un dotu cerību nākamajai mūžībai. Šis ir
Tā Kunga darbs, kurā mēs esam iesaistīti. Dievs dzīvo. Jēzus ir Kristus, pasaules Glābējs.
Mums dota atļauja piedalīties šajā lielajā evaņģēlija iecerē, kurā Svētajam Vakarēdienam
ir tik svarīga loma. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment