no Septiņdesmitajiem
Nāc un esi daļa lielākajai misionāru paaudzei, kas pasaulei jebkad bijusi zināma.
Pagājis gads, kopš es tiku atbalstīts vispārējā konferencē. Es esmu pateicīgs par šo gadu
un par visu, ko esmu pieredzējis. Es mīlu To Kungu un esmu tik ļoti pateicīgs par Viņa
upuri un par Viņa evaņģēliju. Es mīlu prezidentu Hinkliju un atbalstu viņu kā Tā Kunga
pravieti uz zemes. Kopā ar uzticīgajiem svētajiem visur, es liecinu par mūsdienu
praviešiem un apustuļiem un atdodu Viņa darbam savu dzīvi.
Pirms dažiem gadiem es intervēju misionārus. Kad misionāri nāca un gāja dienas garumā,
pūta ziemas vētra. Vētra mainījās no ledaina lietus uz sniegu un atkal otrādi. Daži
misionāri no tuvējām pilsētām ieradās ar vilcienu un uz baznīcu devās kājām caur vētru.
Citi ieradās ar velosipēdiem. Gandrīz bez izņēmuma visi bija priecīgi un laimīgi. Tie bija
Tā Kunga misionāri. Ar tiem bija Viņa Gars, un tie izjuta prieku, Viņam kalpojot,
neatkarīgi no apstākļiem.
Kad biju beidzis intervēt katru pāri, es nekad neaizmirsīšu to, ka redzēju, kā tie devās
atpakaļ vētrā, lai sludinātu evaņģēliju un darītu to, ko Tas Kungs tos bija aicinājis darīt.
Es varēju redzēt viņu apņemšanos un nodošanos. Es varēju sajust mīlestību, kas tiem bija
pret cilvēkiem un pret To Kungu. Vērojot, kā viņi aiziet, es pret tiem un to, ko tie darīja,
izjutu milzīgu mīlestību
Vēlāk tajā vakarā es apmeklēju priesterības sanāksmi tajā pat pilsētā. Vētra nebija
rimusies, un tagad tā lielākoties bija sniega veidā. Ievada garīgās dziesmas laikā lūgšanu
namā ienāca vismazākās un attālākās draudzes prezidents un divi padomnieki, kas bija
misionāri elders Vārners un elders Karpovičs. Gatavojoties apsēsties, šie divi brīnišķīgie
misionāri noņēma savas ziemas cepures un cimdus. Viņi noņēma savus ārējos mēteļus.
Tad katrs no tiem novilka savu iekšējo mēteli un apsēdās. Līdzīgi misionāriem, ko agrāk
satiku šajā dienā, šie misionāri bija laimīgi, neskatoties uz laika apstākļiem. Viņi izjuta
Tā Kunga Garu savā dzīvē. Kalpojot Tā Kunga lietai, tie izjuta īpašu mīlestību un
siltumu, un prieku, ko grūti aprakstīt.
Vērojot tajā vakarā šos divus izcilos jaunos misionārus, man bija ievērojama pieredze.
Savām gara acīm es redzēju misionārus visā misijā dodoties ārā šajā ziemas vakarā. Daži
klauvēja pie durvīm un tika atraidīti, kad tie tiecās mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju. Daži
bija mājās vai dzīvokļos, mācot atsevišķus cilvēkus un ģimenes. Neskatoties uz
apstākļiem, ar kādiem tie saskārās, viņi darīja, ko varēja, lai mācītu Jēzus Kristus
evaņģēliju tiem, kas uzklausīja, un viņi bija laimīgi. Manā sirdī ienāca sajūta, ko es
pilnībā nevaru izskaidrot.
Ar šo brīnišķīgo Gara dāvanu es sajutu Viņa mīlestību, tīro Kristus mīlestību, kas Viņam
ir pret visiem uzticīgajiem misionāriem visur, un tā izmainīja mani uz visiem laikiem. Es
sapratu, cik Viņam ir dārgs katrs misionārs. Es guvu atskārtu par to, ko pravieši aprakstīja
kā lielāko misionāru paaudzi, kas pasaulei jebkad bijusi zināma. (skat. M. Russell
Ballard, „The Greatest Generation of Missionaries,” Liahona, 2002. g. nov., 47). Es sāku
saprast, kādēļ bija nepieciešams paaugstināt latiņu, lai misionāriem visur būtu tiesības uz
2
aizsardzību, vadību un laimi, kas pavada Tā Kunga Garu. Es sāku arī saprast, kādēļ
mums — kā vecākiem, bīskapiem, stabu prezidentiem un citiem vadītājiem — ir jādara
viss, ko mēs varam, lai palīdzētu Baznīcas jauniešiem būt cienīgiem saņemt kalpošanas
misijā svētības.
Prezidents Hinklijs, kad viņš runāja pats par savu misionāra pieredzi, aprakstīja, kas
notiek katra misionāra sirdī, kurš vai kura uztic savu dzīvi un darbu Tam Kungam. Savas
misijas sākumā viņš bija zaudējis drosmi. Darbs bija grūts, un cilvēki nebija uztverīgi.
Tomēr pienāca brīdis, kad drosme zaudēšana pārvērtās par apņemšanos. Viņam šis
sākums bija vēstule no viņa tēva, kurā tas sacīja: „Dārgo Gordon, man ir Tava vēstule ...
Man ir tikai viens ieteikums: aizmirsti sevi un dodies strādāt.” Aprakstot to, kas notika
tālāk, viņš teica: „Es nometos ceļos tajā mazajā guļamistabā ... un apsolīju, ka es centīšos
nodoties Tam Kungam.
Izmainījās visa pasaule. Pazuda migla. Manā dzīve sāka spīdēt saule. . . Visu, kas kopš tā
laika ar mani ir noticis labs, es varu saistīt ar lēmumu, ko es pieņēmu tajā mazajā mājā
...” (in Mike Cannon „Missionary Theme Was Pervasive during Visit of President
Hinckley.” Church News, 1995. g. 9. sept., 4.)
Prezidents Hinklijs turpināja, sakot: „Vai jūs vēlaties būt laimīgi? Aizmirstiet sevi un
iegrimstiet šajā lielajā darbā, un koncentrējiet savus centienus, lai palīdzētu cilvēkiem ...”
(Church News, 1995. g. 9. sept., 4)
Katram jaunam vīrietim es teiktu: „Vai tu vēlies būt laimīgs?” Ja tā, tad nāc un
pievienojies mums, 52 000 stipriem un uzticamiem, un kalpo saviem līdzcilvēkiem kā Tā
Kunga misionārs. Apņemieties veltīt divus gadus no savas dzīves Tam Kungam. Tas
izmainīs visu. Jūs būsit laimīgi. Migla pacelsies. Jūs sāksit mīlēt to kultūru un cilvēkus,
kuriem jūs būsit aicināti kalpot. Darbs būs grūts, taču kalpojot būs arī liels gandarījums
un prieks. Ja jūs misijas laikā un pēc tās būsit uzticīgi, jūs atskatīsities uz savu dzīvi un
teiksit kā prezidents Hinklijs: „Visu, kas kopš tā laika ar mani ir noticis labs, es varu
saistīt ar lēmumu kalpot misijā un atdot savu dzīvi Tam Kungam.”
Prezidents Hinklijs mums ir atgādinājis, ka uz šīm svētībām tiesības ir ne tikai jaunajiem
elderiem. Brīnišķīgi kalpo misionāru pāri, un tie ir tik ļoti vajadzīgi. Lai gan jaunajām
māsām nav pienākums kalpot, prezidents ir teicis: „Mums vajadzīgas dažās jaunās
sievietes. Tās veic ievērojamu darbu ...” („Baznīcas bīskapiem,” Vispasaules vadītāju
apmācības sanāksme, 2004. g. 19. jūn.). Mēs zinām, ka ir arī daži, kas veselības vai citu
iemeslu dēļ, ir no kalpošanas cienīgi atbrīvoti. Mēs mīlam šos cilvēkus un zinām, ka
mūsu Debesu Tēvs sniegs to dzīvē atlīdzinošas svētības, tiem kalpojot savādākos veidos
un uzticīgi dzīvojot.
Pirms gada elders Balards lūdza, lai vecāki, bīskapi un draudžu prezidenti strādātu kopā
un palīdzētu vismaz vienam jaunam vīrietim papildu tiem, kas parasti ir sagatavoti
kalpošanai, kļūt cienīgam un tapt aicinātam no katras Baznīcas bīskapijas vai draudzes.
(skat. „One More,” Liahona, 2005. g. maijs, 71.) Daudzi ir atsaukušies. Kā vadītājiem
mums visiem vajag no jauna apņemties, lai pildītu šo iedvesmoto prasību.
Brāļi un māsas, daudzi labi bīskapi jau ilgi dara to, ko ir lūdzis elders Balards. Pirms
trīsdesmit sešiem gadiem bīskaps Franks Matesons piezvanīja man uz mājām un
uzaicināja uz savu kabinetu. Apstākļu dēļ pasaulē, misionāru skaits, ko katra bīskapija
3
varēja sūtīt, bija ierobežots, taču kļuva pieejamas papildu teritorijas, un viņš bija
atbildīgs ieteikt vēl vienu misionāru. Viņš man teica, ka viņš un viņa padomnieki bija
lūguši. Viņš teica man, ka viņš bija sajutis iedvesmu, ka tagad ir laiks, kad Tas Kungs
vēlas, lai es kalpotu savu misiju. Es biju izbrīnīts. Nekad iepriekš neviens nebija man
teicis, ka Tam Kungam ir kaut kas, ko Viņš vēlas, lai es darītu. Es sajutu Tā Kunga Garu,
kas man liecināja, ka man vajag doties un ka man vajag doties tagad. Es bīskapam sacīju:
„Ja Tas Kungs vēlas, lai es kalpotu misijā, tad es došos.”
Man viss izmainījās. Migla patiešām pacēlās, un manā dzīvē ienāca laime un prieks. Tādā
vai savādākā veidā viss, kas kopš tā laika ar mani ir noticis labs, ir nācis dēļ apņemšanās
kalpot Tam Kungam un Viņa bērniem un atdot savas dzīves divus gadus Viņa kalpošanā.
Es saku vēlreiz: „Nāc un pievienojies mums. Nāc un esi tīrs. Nāc un esi laimīgs. Nāc un
piedzīvo to, ko Tas Kungs ir teicis, kas ir „visvērtīgākais” (M&D 15:6) priekš tevis šajā
tavas dzīves laikā. Nāc un esi daļa lielākajai misionāru paaudzei, kas pasaulei jebkad
bijusi zināma.”
Šis ir Tā Kunga darbs. Mūsu Debesu Tēvs dzīvo, un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, vada un
pārvalda šo darbu šodien. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment