no Septiņdesmitajiem
Mums nav jāpieņem Bābeles standarti, tikumi un morāle. Mēs varam radīt Ciānu Bābeles
vidū.
Pagājušajā vasarā manai sievai un man bija iespēja aizbraukt uz Sandjego, Kalifornijā, un
tur Vecajā Globa teātrī noskatīties Šekspīra Makbetu. Mēs redzējām divas izrādes, jo
mūsu meita Karolīna šajā lugā spēlēja vienu no trim raganām. Protams, mēs priecājāmies
redzēt viņu šajā lugā, un vēl vairāk priecājāmies, kad kādā dramatiskā brīdī viņa teica šīs
slavenās rindas: „Manus īkšķus saspiežot, / kaut kas ļauns šurp nāk.” (4. cēliens, 1. aina,
40–41. rinda).
Kad es to izdzirdēju, es nodomāju, cik gan noderīga būtu agrīna brīdināšanas sistēma, kas
varētu mums ziņot par ļaunuma tuvošanos un atļautu mums tam sagatavoties.
Ļaunums nāk pie mums, vienalga, vai mums ir vai nav iepriekšēja brīdināšanas sistēma.
Kādā vēlākā gadījumā, kādu nakti mana sieva un es braucām pa laukiem un sākām
tuvoties lielai pilsētai. Kad mēs pārbraucām pāri kalniem un pie horizonta redzējām
spožas gaismas, es piebikstīju sievai, lai atmodinātu, un teicu: „Lūk, Bābeles pilsēta!”
Protams, šodien nav nevienas konkrētas pilsētas, kas personificē Bābeli. Bābele senās
Israēlas laikā bija pilsēta, kas bija kļuvusi jutekliska, pagrimusi un korumpēta. Galvenā
celtne šajā pilsētā bija templis neīstam dievam, kuru mēs bieži saucam par Belu vai Baalu.
Tomēr tas jutekliskums, korupcija un pagrimums un viltus dievu pielūgšana ir redzams
daudzās pilsētās, lielās un mazās, izkraisītās pa visu planētu. Kā teica Tas Kungs: „Viņi
nemeklē To Kungu, lai nodibinātu Viņa taisnību, bet katrs cilvēks staigā pats savu ceļu
un pēc sava paša dieva tēla, kura tēvs ir pēc pasaules līdzības un kura būtība ir no elka,
kurš kļūst vecs un ies bojā Bābelē. . . .” (M&D 1:16).
Pārāk daudzi šīs pasaules cilvēki sāk līdzināties sendienu Bābelei, staigādami katrs savu
ceļu un sekodami dievam, kura tēls ir pēc pasaules līdzības.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko sastapsimies, ir spēt dzīvot pasaulē, tomēr
nebūt no šīs pasaules. Mums Bābeles vidū ir jādibina Ciāna.
Ciāna Bābeles vidū. Kāda mirdzoša un spoža frāze, kā gaisma, kas mirdz garīgās
tumsības vidū. Kāda doma, kas jātur tuvu mūsu sirdīm, kad mēs redzam, ka Bābele kļūst
arvien izplatītāka. Mēs redzam Bābeli mūsu pilsētās, mēs redzam Bābeli mūsu kopienās,
mēs redzam Bābeli it visur.
Un, aizskarot Bābeli, mums jārada Ciāna tās vidū. Mēs nedrīkst atļaut, lai kultūra, kas
mums ir apkārt, aprij mūs. Mēs reti kad apzināmies, kādā mērā mēs esam mūsu kultūras
vietas un laika produkts.
Senās Israēlas dienās ā Kunga ļaudis bija viena patiesa Dieva saliņa, kurus aptvēra elku
okeāns. Okeāna viļņi vienā laidā šķīda pret Israēlas krastiem. Neskatoties uz bausli
2
netaisīt nekādus izgrieztus tēlus un neklanīties to priekšā, Israēla, iespaidota no vietas un
laika kultūras, acīmredzot nevarēja sev palīdzēt. Atkal un atkal, neskatoties uz Tā Kunga
aizliegumu — par spīti tam, ko teica pravieši un priesteri, Israēla turpināja meklēt svešus
dievus un klanīties to priekšā.
Kā Israēla varēja aizmirst To Kungu, kas izveda to no Ēģiptes? Viņus vienmēr spieda tas,
kas bija populārs vidē, kurā tie dzīvoja.
Kāda viltīga lieta ir kultūra, kurā mēs dzīvojam! Tā ieēdās mūsu vidē un mēs domājam,
ka mēs esam saprātīgi un loģiski, kad pārāk bieži mūs ir veidojis ētoss, ko vācieši sauc
par laika garu, vai mūsu vietas un laika kultūru.
Kopš manai sievai un man ir bijusi iespēja dzīvot 10 dažādās valstīs, mēs esam redzējuši
ētosa iedarbību uz uzvedību. Paražas, kuras ir pilnīgi pieņemamas vienā kultūrā, tiek
uzskatītas par neatbilstošām citā; valoda, kas ir pieklājīga, dažās vietās tiek uzskatīta par
riebīgu. Cilvēki ikvienā kultūrā kustas pašapmierināta pašapmāna kokonā, būdami pilnīgi
pārliecināti, ka veids, kādā viņi redz lietas, ir to lietu patiesais veids
Mūsu kultūra cenšas noteikt, kāds ēdiens mums patīk, kā mēs ģērbjamies, kādu sporta
veidu mums vajadzētu piekopt, kādai ir jābūt mūsu gaumei mūzikā, izglītības svarīgums,
un mūsu attieksme pret godīgumu. Tā ietekmē arī cilvēkus attiecībā uz atpūtas un
reliģijas svarīgumu, ietekmē sievietes par karjeras prioritāti attiecībā pret bērnu
audzināšanu, un tai ir milzīgs iespaids uz mūsu attieksmi pret cilts turpināšanu un
morāles jautājumiem. Pārāk bieži mēs esam kā ar aukliņu vadāmas lelles, kad mūsu
kultūra nosaka, kas ir „forši”.
Ir, protams, laika gars, kam mums vajadzētu pievērst uzmanību, un tas ir Tā Kunga ētoss,
Dieva ļaužu kultūra. Kā Pēteris par to saka: „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi
priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis
no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” ( Pētera 1. vēst. 2:9).
Tas ir to ētoss, kas tur Dieva baušļus, staigā Viņa ceļus un „[dzīvo] ar katru vārdu, kas
nāk no Dieva mutes.” (M&D 84:44). Ja tas padara mūs īpašus, tad lai tā arī būtu.
Mana saistība ar Manhetenas Tempļa celtniecību deva man iespēju bieži būt templī pirms
tā iesvētīšanas. Bija brīnišķīgi sēdēt celestiālajā zālē un atrasties tur pilnīgā klusumā,
nedzirdot ne mazāko skaņu, kas nāktu no ārpusē dzīvajām Ņujorkas ielām. Kā tas bija
iespējams, ka templis bija tik godbijīgi kluss, kad nebija dzirdama ne mazākā skaņa no
tikai pāris metru attālumā atrodošās lielpilsētas?
Atbilde slēpās tempļa konstrukcijā. Templis tika uzbūvēts jau eksistējošas ēkas sienās un
tempļa iekšējās sienas bija savienotas ar ārējām sienām tikai ar dažiem salaiduma
punktiem. Tādejādi templis (Ciāna), norobežojās no Bābeles vai ārējās pasaules
iespaidiem
Šī varētu mums būt mācība. Mēs varam savā starpā radīt īstu Ciānu, ierobežojot to
apjomu, kādā Bābele varētu ietekmēt mūsu dzīvi.
Kad aptuveni 600 gadus pirms mūsu ēras Nebukadnēcars ieradās no Bābeles un iekaroja
Jūdeju, viņš aizveda cilvēkus prom no Tā Kunga. Nebukadnēcars izvēlējās dažus jaunus
3
vīriešus īpašai izglītībai un apmācībai.
Viņu vidū bija Daniels, Hananja, Misaēls un Asarja. Viņi bija izredzētie no tiem
jaunajiem ļaudīm, kurus aizveda uz Bābeli. Ķēniņa kalps paziņoja viņiem, ka viņiem jāēd
no ķēniņa gaļas un jādzer no ķēniņa vīna.
Pacentīsimies saprast spiedienu, zem kura atradās četri jaunie vīrieši. Iekarotāju vara
aizveda viņus prom kā gūstekņus un viņi atradās ķēniņa varā, kuram bija vara par viņu
dzīvību un nāvi. Un tomēr ... Daniels un viņa brāļi atteicās darīt to, ko viņi uzskatīja par
nepareizu, lai cik daudz arī Bābeles kultūrā tas tika uzskatīts par pareizu. Un par to
uzticību un drosmi Tas Kungs svētīja viņus un deva „ieskatu un saprašanu visās gudrībās
un zinātnēs...” (Daniela 1:17).
Mūsu kultūras pavedināti, mēs bieži vien mūsu elkdievību atpazīstam ar grūtībām, jo
mūsu aukliņas rausta tas, kas ir populārs Bābeles pasaulē. Patiesi, kā ir sacījis dzejnieks
Vordsvors: „Pasaule ir pārāk daudz ar mums”. („The World Is Too Much with Us; Late
and Soon,” in The Complete Poetical Works of William Wordsworth [1924], 353).
Savā pirmajā vēstulē Jānis raksta:
„Es esmu jums rakstījis ... jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat
uzvarējuši.
Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.” (1. Jāņa 2:14–15).
Mums nav jāpieņem Bābeles standarti, tikumi un morāle. Mēs varam radīt Ciānu Bābeles
vidū. Mums var būt pašiem savi standarti mūzikai un literatūrai, dejām, filmām un
valodai. Mums var būt pašiem savi standarti apģērbam un uzvedībai, pieklājībai un cieņai.
Mēs varam dzīvot saskaņā ar Tā Kunga morāles likumiem. Mēs varam ierobežot, cik
daudz no Bābeles mēs atļaujam savās mājās caur plašsaziņas līdzekļiem.
Mēs varam dzīvot kā Ciānas ļaudis, ja mēs to vēlamies. Vai tas būs grūti? Protams, ka
būs, jo Bābeles kultūras viļņi nemitīgi šķīst pret mūsu krastiem. Vai būs vajadzīga
drosme? Protams, ka būs.
Mūs vienmēr ir iespaidojuši stāsti par drosmi, par tiem, kuri saskārās ar baismīgu
pārsvaru un pārvarēja to. Drosme ir pamats un fundaments visām mūsu pārējām
vērtībām; drosmes trūkums samazina ikvienu vērtību, kas mums ir. Ja mēs gribam, lai
mums būtu Ciāna Bābeles vidū, mums ir vajadzīga drosme
Vai jūs kādreiz esat iedomājušies, ka, ja nonāksit līdz pārbaudei, jums būs jāizdara kāds
drosmīgs gājiens? Es zinu, es to izdarīju, kad biju zēns. Es iedomājos, ka kāds bija
apdraudēts un ka riskējot ar savu dzīvību, es to izglābu. Vai arī dažās bīstamās
konfrontācijas situācijās ar šausmīgu pretinieku, man bija tā drosme uzvarēt. Tādas ir
mūsu jauneklīgās fantāzijas!
Gandrīz 70 dzīves gadi ir iemācījuši man, ka šīs varonīgās situācijas ir pavisam nedaudz
un tālu prom, ja vispār tās rodas.
Bet iespējas aizstāvēt to, kas ir pareizs — kad tiek izdarīts izsmalcināts spiediens un pat
4
mūsu draugi mudina mūs padoties laika elkiem — tas atgadās daudz biežāk. Blakus nav
neviena fotogrāfa, lai fiksētu varonību, neviena žurnālista, kas to varētu izvērst pa visu
pirmo avīzes lapaspusi. Tikai dziļi mūsu apziņas pārdomās mēs zināsim, ka mēs esam
saskārušies ar drosmes pārbaudes testu: Ciāna vai Bābele?
Nepielaidiet kļūdas par to: lielākā Bābeles daļa, ja ne visa, ir ļauna. Un mums nebūs
mūsu īkšķu spiešana, kas mūs par to brīdinātu. Bet vilnis pēc viļņa nāk, sašķīstot pret
mūsu krastu. Vai tā būs Ciāna, vai tā būs Bābele?
Ja Bābele ir pasaules pilsēta, tad Ciāna ir Dieva pilsēta. Tas Kungs ir teicis par Ciānu: „...
Ciāna nevar tikt uzcelta savādāk, kā vien uz celestiālās valstības likuma principiem.”
(M&D 105:5). Un: „Jo šī ir Ciāna — sirdsšķīstie.” (M&D 97:21).
Lai kas mēs esam, lai kurā pilsētā dzīvojam, mēs varam būvēt paši savu Ciānu ar
celestiālās valstības principiem un vienmēr censties kļūt sirdsšķīstiem. Ciāna ir skaista un
Tas Kungs tura to Pats Savās rokās. Mūsu mājās var būt glābiņš un aizsardzība, kā tas ir
Ciānā.
Mums nav jākļūst par lellēm vietas un laika kultūras rokās. Mēs varam būt drosmīgi,
staigājot Tā Kunga ceļus, sekojot Viņa pēdās. Un, ja mēs to darīsim, mūs sauks par Ciānu,
un mēs būsim Tā Kunga ļaudis
Es lūdzu, lai mēs būtu stiprināti turēties pretī Bābeles uzbrukumam un lai mēs varētu
radīt savu Ciānu mūsu mājās un mūsu kopienās — patiesi, lai mums varētu būt „Ciāna
Bābeles vidū.”
Mēs meklējam Ciānu, jo tā ir mājvieta mūsu Kungam, kurš ir Jēzus Kristus, mūsu
Glābējs un Mierinātājs. Ciānā un no Ciānas, Viņa spožā un mirgojošā gaisma apgaismos
visu un Viņš valdīs mūžīgi. Es liecinu, ka Viņš dzīvo un mīl mūs, un rūpēsies par mums.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment