no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Radīt mājas, kur dalās evaņģēlijā — tas ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā mēs
varam dalīties evaņģēlijā ar citiem.
Mani brāļi un māsas, pirms dažām nedēļām man ķirurģiski tika nomainīti abi ceļgali.
Tāpēc sacīt, ka esmu pateicīgs stāvēt šodien jūsu priekšā, nav tukši vārdi. Atveseļošanās
laikā man tika atgādināts par to, cik esam svētīti, ka zinām par Jēzus Kristus veikto
Izpirkšanu. Esmu jūtu pārņemts, kad domāju par sāpēm un ciešanām, kurām Viņš izgāja
cauri mūsu dēļ Ģetzemanē un pie krusta. Es nespēju aptvert, kā Viņš to spēja izturēt.
Tomēr es Viņam pateicos un mīlu Viņu dziļāk, kā to izteikt vārdiem.
Es arī esmu pateicīgs prezidentam Hinklijam par iespēju būt kopā ar viņu pravieša
Džozefa dzimtajā pusē. Mums ir daudz dots, pateicoties Džozefam Smitam. Ja nebūtu
bijusi Atjaunošana, mēs nebūtu uzzinājuši Dieva, mūsu Debesu Tēva patieso dabu, vai
mūsu pašu dievišķo dabu, kas esam Viņa bērni. Mēs nespētu saprast mūsu pastāvēšanas
mūžīgo dabu un arī nezinātu, ka ģimenes var būt kopā uz mūžību.
Mēs nezinātu, ka Dievs turpina runāt ar Saviem praviešiem mūsdienās, sākot jau ar
brīnumaino Pirmo vīziju, kurā Pravietim Džozefam parādījās Tēvs un Dēls. Mums
nebūtu mierinošās pārliecības, ka šodien mūs vada pravietis, Gordons B. Hinklijs.
Bez Atjaunošanas visdrīzāk mēs būtu pieņēmuma varā, ka viss Dieva vārds ir atrodams
vienīgi Bībelē. Lai arī cik dārga un brīnišķīga ir šī Svēto Rakstu grāmata, mēs nebūtu
uzzinājuši par Mormona Grāmatu un citiem pēdējo dienu Svētajiem Rakstiem, kas mums
māca mūžīgas patiesības un palīdz nokļūt tuvāk Debesu Tēvam un Glābējam.
Bez Atjaunošanas mums nebūtu priesterības priekšrakstu svētības, kas tik ļoti
nepieciešamas laikā un mūžībā. Mēs nezinātu grēku nožēlošanas nosacījumus, ne arī mēs
saprastu augšāmcelšanās realitāti. Mums nebūtu nepārtrauktas Svētā Gara klātbūtnes.
Kad mēs patiesi saprotam, cik milzīga mūsu dzīvē ir Jēzus Kristus evaņģēlija svētība, kad
pieņemam un iekļaujam šīs mūžīgās patiesības un ļaujam tām nosēsties mūsu sirdī un
dvēselē, mēs piedzīvojam „varenas pārmaiņas” (Almas 5: 14) mūsu sirdī. Mēs tiekam
piepildīti ar mīlestību un pateicību. Kā rakstīja pravietis Alma, mēs sajūtam „vēlēšanos
dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī” (Almas 5:26) visiem, kas to uzklausīs.
„Ak kaut es būtu eņģelis,” teica Alma, „un mana sirds vēlme būtu, lai es varētu iet un
skandināt ar Dieva bazūni, ar balsi, kas satricinātu zemi, un katru cilvēku piesaukt grēku
nožēlošanai.
Jā, es sludinātu katrai dvēselei . . . pestīšanas ieceri, ka tiem ir jānožēlo grēki un jānāk pie
mūsu Dieva, lai vairs nebūtu nekādu bēdu uz visas zemes virsas” (Almas 29:1–2).
Tā būtu ar mums jābūt, mani brāļi un māsas. Mūsu mīlestībai pret To Kungu un
pateicībai par evaņģēlija Atjaunošanu ir jābūt visai tai motivācijai, lai dalītos tanī, kas
sniedz mums tik daudz prieka un laimes. Tā ir visdabiskākā lieta pasaulē, ko mums darīt,
2
un tomēr pārāk daudzi no mums vilcinās dalīties savā liecībā ar citiem.
Visur pasaulē misionāri atbild uz šo liecības sniedzošo prieku, daloties evaņģēlijā.
Daudzi no viņiem iestājas Misionāru apmācības centrā ar savu pasvītroto un labi
izstudēto misionāra rokasgrāmatu Sludini Manu evaņģēliju. Priecājos paziņot, ka līdz ar
rokasgrāmatas Sludini Manu evaņģēliju lietošanu, viņi kļūst aizvien spējīgāki mācīt paši
saviem vārdiem ar Gara spēku un spēj labāk piemērot stundas to cilvēku vajadzībām,
kurus viņi māca. Tā rezultātā viņi atstāj nozīmīgu ietekmi daudzu dzīvē.
Bet, atklāti sakot, viņiem tagad ir vajadzīgs vairāk cilvēku, ko mācīt. Pieredze rāda, ka
vislabākā mācīšana attīstās tad, kad meklēšanā un mācīšanā piedalās mūsu Baznīcas
locekļi. Tas nav nekas jauns — jau agrāk esat to dzirdējuši. Daži no jums var pat izjust
vainas apziņu, ka neesat pietiekoši palīdzējuši misionāriem.
Šodien es aicinu jūs atslābt un nolikt malā savas bažas, un tā vietā koncentrēties uz savu
mīlestību pret To Kungu, uz savu liecību par Viņa mūžīgo esamību un uz savu pateicību
par visu, ko Viņš darījis jūsu labā. Ja jūs tiksit mīlestības, liecības un pateicības motivēti,
jūs pavisam dabiski darīsit visu, ko spējat, lai palīdzētu Tam Kungam īstenot mūsu Tēva
bērnu nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus gr. 1:39). Patiesībā, būs nepiespējami jūs
no tā atturēt.
Pats Glābējs parādīja mums ceļu, kad Viņš aicināja Savus mācekļus: „Nāciet, tad redzēsit
. . . kur Viņš mājo, un [tie] palika . . . pie Viņa.” (Jāņa ev. 1:39). Kā jūs domājat, kāpēc
Viņš to darīja? Svētie Raksti nepaskaidro Viņa mērķi, taču es esmu pārliecināts, ka tam
nebija sakara ar ērtumu vai izdevīgumu. Kā vienmēr, Viņš atkal mācīja. Un nav labāka
veida, kā mācīt Savus sekotājus, kā aicināt tos pie Sevis, lai tie personīgi redzētu un
pieredzētu Viņa nozīmīgo vēstījumu.
Līdzīgi mūsu mājas var būt vieta, kur dalās evaņģēlijā, kad mūsu mājās nāk cilvēki, ko
pazīstam un mīlam un personīgi piedzīvo evaņģēliju gan no dzirdētā, gan no redzētā. Mēs
varam dalīties evaņģēlijā arī bez pieturēšanās pie formālas sarunas. Mūsu ģimenes var
būt mūsu mācība, un gars, kas nāk no mūsu mājām, var būt mūsu vēstījums citiem.
Mājas, kur dalās evaņģēlijā, būs ne tikai svētība tiem, ko mēs ievedam savās mājās, bet
arī tiem, kas tanī dzīvo. Dzīvojot mājās, kur dalās evaņģēlijā, mūsu liecības kļūst
stiprākas un mūsu evaņģēlija sapratne pieaug. Mācība un Derības māca, ka mūsu grēki
var tik piedoti, ka mēs palīdzam kādam citam nožēlot (skat. M&D 62:3). Mēs rodam
prieku, palīdzot citiem nākt pie Kristus un sajust Viņa mīlestības izpērkošo spēku (skat.
M&D 18:14–16). Mūsu ģimene tiek svētīta, pieaugot gan vecāku, gan bērnu ticībai un
liecībai.
Mājās, kur dalās evaņģēlijā, mēs lūdzam pēc vadības pašiem sev un mēs lūdzam par citu
cilvēku fizisko un garīgo labklājību. Mēs lūdzam par cilvēkiem, kurus māca misionāri,
par paziņām, un par tiem, kas nav no mūsu ticības. Almas laika mājās, kur dalījās
evaņģēlijā, cilvēki „apvienojās gavēšanā un dedzīgā lūgšanā par to dvēseļu labklājību,
kas nepazina Dievu” (Almas 6:6).
Radīt mājas, kur dalās evaņģēlijā — tas ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā mēs
varam dalīties evaņģēlijā ar citiem. Un mēs nerunājam tikai par tradicionālajām mājām,
kur ģimenē divi vecāki dzīvo kopā ar bērniem. Koledžas studenti var radīt mājas, kur
3
dalās evaņģēlijā, ja viņi dekorē sava dzīvokļa sienas ar attēliem, kas atspoguļo garīgas
nodarbes, nevis pasaulīgas lietas. Precētie pāri un vientuļie Baznīcas locekļi rada mājas,
kur dalās evaņģēlijā, ja viņi uzņemt jaunus kaimiņus un aicina apmeklēt Baznīcu un
ciemojas pie viņiem mājās.
Mājas, kur dalās evaņģēlijā, ir tās, kur kaimiņu bērni mīl spēlēties, un tāpēc tas ir tikai
dabiski aicināt viņus un viņu ģimeni apmeklēt Baznīcu, ģimenes mājvakaru vai kādu citu
pasākumu. Jaunieši, apmeklējot mājas, kurās dalās evaņģēlijā, jūtas ērti, lai uzdotu
jautājumus vai piedalītos ģimenes lūgšanā.
Mājas, kur dalās evaņģēlijā, ir ļoti parastas. Tās ne vienmēr spīd un laistās, vai arī tajās ne
vienmēr bērni uzvedās pieklājīgi. Taču tā ir vieta, kur ģimenes locekļi patiesi mīl cits citu
un tie, kas tur viesojas, sajūt Tā Kunga Garu.
Runājot par mājām, kur dalās evaņģēlijā, iespējams, būtu noderīgi norādīt uz dažām
lietām, kas nav mājas, kur dalās evaņģēlijā.
Mājas, kur dalās evaņģēlijā, nav programma. Tas ir dzīvesveids. Māju, kur dalās
evaņģēlijā, radīšana nozīmē, draugu un kaimiņu aicināšanu uz ģimenes un Baznīcas
pasākumiem. Aicinot draugus mums pievienoties šādos pasākumos, arī viņi sajutīs Garu.
Māju, kur dalās evaņģēlijā, radīšana nenozīmē, ka mēs izlemsim veltīt daudz laika,
satiekoties un sagatavojot draugus, ar kuriem dalīties evaņģēlijā. Šie draugi mūsu dzīvē
ienāks dabiski; un, ja jau pašā sākumā atklāsim savu piederību Baznīcai, tad viegli
varēsim uzsākt sarunas par evaņģēliju bez riska tikt pārprastiem. Draugi un paziņas
pieņems to, ka tā ir daļa no tā, kas esam, un jutīsies brīvi uzdot jautājumus.
Mājas, kur dalās evaņģēlijā, netiek definētas pēc tā, vai cilvēki pievienojas vai
nepievienojas Baznīcai mūsu kontaktu rezultātā. Mūsu iespēja un atbildība ir rūpēties,
dalīties, liecināt, aicināt un tad ļaut katram pašam personīgi izlemt. Mēs esam svētīti, kad
esam aicinājuši viņus pārdomāt par Atjaunošanu, neskatoties uz iznākumu. Vismaz mums
būs attiecības ar kādu no citas ticības un mēs varēsim baudīt šo draudzību.
Mājās, kur dalās evaņģēlijā, mēs ne tikai lūdzam par mūsu misionāru veselību, drošību un
veiksmi. Mēs arī lūdzam par to, lai mums pašiem būtu misionāru pieredze un iespējas, lai
būtu gatavi atbildēt uz tām iedvesmām, kas nāks mūsu ceļā. Un es jums apsolu — tādas
nāks.
Vairāk kā pirms divpadsmit gadiem es ieteicu, ka atslēga veiksmīgam Baznīcas locekļu
misionāru darbam ir ticības pielietošana. Viens veids, kā parādīt ticību Tam Kungam un
Viņa apsolījumiem, ir ar lūgšanu nolikt datumu, līdz kuram sagatavot kādu satikties ar
misionāriem. Es esmu saņēmis simtiem vēstuļu no Baznīcas locekļiem, kas pielietoja
savu ticību šajā vienkāršajā veidā. Pat tad, ja ģimenei nebija neviens prātā, ar ko viņi
varētu dalīties evaņģēlijā, viņi nolika datumu, lūdza un tad runāja ar daudz vairākiem
cilvēkiem. Tas Kungs ir Labais Gans un Viņš pazīst Savas avis, kuras ir sagatavotas, lai
uzklausītu Viņa balsi. Viņš vadīs mūs, ja meklēsim Viņa dievišķo palīdzību, daloties
Viņa evaņģēlijā.
Māsai Francija tika jautāts par viņas veiksmes noslēpumu. Viņa teica: „Es vienkārši dalos
savā priekā. Pret katru es izturos tā, it kā viņš jau būtu Baznīcas loceklis. Ja es stāvu rindā
4
aiz kāda un uzsāku sarunu, es dalos tajā, cik ļoti man patīk apmeklēt Baznīcas
sanāksmes svētdienās. Kad darba biedri jautā: „Ko tu darīji nedēļas nogalē? Es nepārlecu
no sestdienas vakara uz pirmdienas rītu. Es pasaku, ka gāju uz Baznīcu, par ko tur tika
runāts un dalos pieredzē, kas man bijusi ar svētajiem. Es runāju par to, kā es dzīvoju,
domāju un jūtu.”
Mājās, kur dalās evaņģēlijā, ģimenes pārrunu galvenā tēma ir mūsu personīgie misionāra
centieni. Kāda uzticīga ģimene kopā apspriedās par nepieciešamību katram būt
piemēram. Vēlāk, dēla vidusskolas treneris, kas nebija Baznīcas loceklis, nosūtīja
Baznīcai ziedojumu. Kāpēc? Tādēļ, ka šis jaunais vīrietis bija iedvesmojis viņu ar savu
drosmi uzrunāt savus komandas biedrus un aizrādot, ka vajadzētu lietot tīrāku valodu. Ir
tūkstošiem pieredžu, ar kurām varētu dalīties, kad cilvēki ir pievienojušies Baznīcai dēļ
gara un attieksmes, ko viņi ir novērojuši to dzīvē, kas nākuši no mājām, kur dalās
evaņģēlijā.
Baznīcas literatūra vai DVD var iepazīstināt jaunus draugus ar Baznīcu. Tie, kas nav
Baznīcas locekļi, novērtē aicinājumu noklausīties ģimenes locekļa uzstāšanos, apmeklēt
ģimenes locekļa kristīšanas dievkalpojumu, vai sanāksmju nama izrādīšanu. Nav nekā
efektīvāka, ko mēs katrs varētu darīt, kā teikt draugam: „Nāc un redzi,” pievienojoties
mums Svētā Vakarēdiena sanāksmē. Pārāk daudzi nezina, ka viņi ir laipni gaidīti nākt
pielūgt kopā ar mums.
Protams, katrs no mums atbalsta bīskapijas vadītājus un palīdz bīskapijas misijas plānu
padarīt efektīvāku. Lai kāds būtu mūsu aicinājums Baznīcā, mēs palīdzam priesterības un
palīgorganizāciju vadītājiem atbalstīt misionārus, uzņemt un iesaistīt apmeklētājus, un
sadraudzēties ar jaunpievērstajiem. Jūs varat palūgt misionārus parādīt jums savus dienas
plānotājus, lai jūs redzētu, kā vislabāk varat palīdzēt viņiem sasniegt viņu mērķus. Kopā
strādājot, mūsu sanāksmju nama zāles, klases un halles pārņems māju, kur dalās
evaņģēlijā, gars.
Es sniedzu liecību, ka, ja mēs darīsim tikai dažas no šīm vienkāršajām lietām, Tas Kungs
vadīs mūs, lai atrastu tūkstošiem Debesu Tēva bērnu, kas ir gatavi mācīties evaņģēliju.
Mūsu mīlestībai pret To Kungu, mūsu pateicībai par Viņa izpērkošo upuri un Viņa
misiju, lai visi nāktu pie Viņa, ir jābūt tai motivācijai, kas mums nepieciešama, lai
veiksmīgi dalītos evaņģēlijā.
Lai Tas Kungs svētī jūs, brāļi un māsas, ar lielāku ticību un paļaušanos uz Viņu, kad jūs
tiecaties cilvēkus iepazīstināt ar Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu, es pazemīgi lūdzu
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment