no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Dzīve pārpilnībā mums ir sasniedzama, ja vienīgi mēs dziļi dzersim no dzīvā ūdens,
piepildīsim mūsu dzīvi ar mīlestību un radīsim no savas dzīves meistardarbu.
Tai sniegainajā 1956. gada dienā Harijs DeLajers kavēja izsoli, un visi labie zirgi jau bija
pārdoti. Tie pāris palikušie bija veci un nomocīti, un tika kādas kompānijas nopirkti, kas
tos izglāba.
Harijs, Ņujorkas meiteņu skolas jāšanas skolotājs, jau grasījās doties prom, kad viens no
šiem zirgiem — par kuru nebija rūpējušies, pelēks kastrēts zirgs ar neglītām brūcēm uz
kājām, piesaistīja viņa uzmanību. Uz dzīvnieka joprojām bija zīmes, kas radās no tā
smagā darba, kā par pierādījumu par grūto dzīvi, ko tas bija vedis. Bet kaut kas viņā
pievērsa Harija uzmanību, un tad viņš par to piedāvāja 80 dolārus.
Sniga sniegs, kad Harija bērni ieraudzīja zirgu pirmo reizi, un sniega segas dēļ uz zirga
muguras, bērni to nosauca par Sniedziņu.
Harijs labi rūpējās par zirgu, kurš izrādījās rāms un uzticams draugs, zirgs, uz kura
meitenēm patika braukt, jo viņš bija draudzīgs un nesatricinājās kā daži citi. Īstenībā,
Sniedziņš strauji pilnveidojās tā, ka kaimiņš pārpirka to par divkāršu cenu, nekā Harijs
bija sākumā samaksājis.
Bet Sniedziņš turpināja pazust no kaimiņu ganībām — dažreiz ieklīdis tuvākos kartupeļu
laukos, citreiz atpakaļ pie Harija. Kļuva skaidrs, ka zirgs bija lecis pāri žogiem, kas ir
starp īpašumiem, bet tas šķita neiespējami. Harijs nekad nebija redzējis Sniedziņu lecam
pāri nekam augstākam kā tikai nokritušam baļķim.
Bet galu galā kaimiņa pacietībai pienāca gals un viņš uzstāja, lai Harijs ņemtu zirgu
atpakaļ.
Gadiem ilgi Harija lielākais sapnis bija izveidot zirgu, čempionu lēkšanā. Viņš bija
ieguvis panākumus pagātnē, bet, lai sacenstos augstākā līmenī, viņš zināja, ka viņam būtu
jāpērk šķirnes zirgs, kas tika sevišķi audzināts lēkšanai. Un šāds šķirnes zirgs viņam
maksātu daudz vairāk, kā viņš spēja atļauties.
Sniedziņš jau sāka novecot, viņam bija astoņi gadi, kad Harijs bija viņu iegādājies, un
pret viņu bija slikti izturējušies. Bet acīmredzot Sniedziņš vēlējās lekt, un tādēļ Harijs
nolēma apskatīt, ko zirgs spēja paveikt.
Tas, ko Harijs redzēja, lika viņam aizdomāties par to, ka varbūt viņa zirgam bija iespēja
sacensties.
1958. gadā Harijs pieteica Sniedziņu viņa pirmajās sacīkstēs. Sniedziņš stāvēja starp
skaisti audzētiem čempiona zirgiem, izskatīdamies nevietā. Citi zirgu audzētāji sauca
Sniedziņu par „blusu sakosto pelēci.”
2
Bet tai dienā notika brīnišķīga, neticama lieta.
Sniedziņš uzvarēja!
Harijs turpināja pieteikt Sniedziņu citās sacensībās, un Sniedziņš turpināja uzvarēt.
Skatītāji gavilēja ikreiz, kad Sniedziņš uzvarēja kādā pasākumā. Viņš kļuva par simbolu
tam, kā vienkāršs zirgs var būt neparasts.
Kad Sniedziņš turpināja uzvarēt, viens pircējs piedāvāja 100,000 dolāru par veco arkla
zirgu, ber Harijs to nepārdeva. 1958. un 1959. gadā Sniedziņš tika nominēts par „Gada
zirgu”. Galu galā, pelēkais kastrētais zirgs, kas vienreiz bija iedots pārdošanai pie zema
solītāja, tika ievadīts slaveno zirgu lēcēju sarakstā.1
Daudziem cilvēkiem Sniedziņš bija kaut kas vairāk nekā zirgs. Viņš kļuva par piemēru
apslēptam, neizmantotam potenciālam, kas atrodas katrā no mums.
Man ir bijusi iespēja iepazīt daudzus brīnišķīgus cilvēkus no daudziem sabiedrības
slāņiem. Esmu pazinis bagātus un nabagus, slavenus un pieticīgus, gudrus un
savādniekus.
Daži bija nokrauti ar smagām bēdām, citi izrādīja pārliecinošu iekšēju mieru. Daži
izrādīja neapslāpējamu rūgtumu, kamēr citi spīdēja ar nevaldāmu prieku. Daži izskatījās
sakauti, kamēr citi, par spīti nelaimēm, pārvarēja drosmes zaudēšanu un izmisumu.
Es esmu dzirdējis vienu apgalvojumu, iespējams, kas ir tikai daļēji joks, ka tikai laimīgie
cilvēki ir tie, kam vienkārši nav drošas zināšanas par to, kas ap viņiem notiek.
Bet es domāju citādāk.
Es esmu pazinis daudzus, kas dzīvo priekā un izstaro laimi.
Es esmu pazinis daudzus, kas dzīvo dzīvi pārpilnībā.
Un es domāju, ka zinu, kāpēc.
Šodien es vēlos nosaukt pāris raksturīgās pazīmes, kuras ir kopīgas man pazīstamiem
laimīgiem cilvēkiem. Tās ir īpašības, kas var pārvērst parasto eksistenci dzīvē aizrautībā
un pārpilnībā.
Pirmkārt, viņi dziļi dzer no dzīvā ūdens.
Glābējs mācīja: „Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, . . .
[jo tas] kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”2
To pilnīgi saprotot un aptverot, Jēzus Kristus evaņģēlijs dziedē salauztas sirdis, nes dzīvei
jēgu, sasaista mīļotos cilvēkus kopā ar saitēm, kas sniedzas pāri mirstībai, un nes dzīvei
cēlu prieku.
3
Prezidents Lorenco Snovs teica: „Tas Kungs nav devis mums evaņģēliju, lai mēs varētu
tajā dzīvot, sērojot par katru mūsu dzīves dienu.”3
Jēzus Kristus evaņģēlijs nav sēru un nomāktības reliģija. Tā, kuru mēs esam saņēmuši no
mūsu tēviem, ir cerības un prieka reliģija. Tas nav važu evaņģēlijs, bet gan spārnu
evaņģēlijs.
Lai aptvertu to pilnīgi, tas nozīmē, būt piepildītam ar brīnumu un garīgu iekšēju spēku.
Mūsu Glābējs sacīja: „Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.”4
Vai jūs meklējat dvēseles mieru?
Dzeriet dziļi no dzīvā ūdens.
Vai jūs meklējat piedošanu? Mieru? Sapratni? Prieku?
Dzeriet dziļi no dzīvā ūdens.
Dzīve pārpilnībā ir garīga dzīve. Pārāk daudzi sēž pie Jēzus Kristus evaņģēlija goda
mielasta galda un vienīgi knibinās ap mielastu, kas nolikts viņu priekšā. Tie veic
darbības, varbūt apmeklējot sanāksmes, uzmetot aci Svētajiem Rakstiem, atkārtojot tiem
pazīstamas lūgšanas — taču to sirdis ir tālu prom. Ja viņi būtu godīgi, tad atzītu, ka
vairāk ir ieinteresēti pēdējās vietējo kaimiņu baumās, veikalu preču cenās un savos
mīļākajos TV raidījumos, nevis dievišķīgos brīnumos un patīkamās Svētā Gara
izpausmēs.
Vai jūs vēlaties dzert no šī dzīvā ūdens un piedzīvot šo dievišķo ūdens avotu, kas verd
mūžīgai dzīvībai?
Tad nebīstieties. Ticiet ar visu savu sirdi. Attīstiet nesatricināmu ticību Dieva Dēlā un lai
jūsu sirdis sniedzas dedzīgā lūgšanā. Piepildiet savus prātus ar zināšanām par Viņu.
Atmetiet savas vājības. Staigājiet svētumā un saskaņā ar baušļiem.
Dzeriet dziļi no Jēzus Kristus dzīvā ūdens evaņģēlija.
To cilvēku, kas dzīvo dzīvi pārpilnībā, otrā īpašība ir tā, ka viņi piepilda savas sirdis ar
mīlestību.
Mīlestība ir evaņģēlija būtība un dižākais no visiem baušļiem. Glābējs mācīja, ka jebkurš
cits bauslis un praviešu mācības ir atkarīgi no tā.5 Apustulis Pāvils rakstīja, ka „visa
bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”6
Mēs bieži nezinām vienkāršas laipnas rīcības iedarbību. Pravietis Džozefs Smits bija
līdzjūtības un mīlestības paraugs. Kādu dienu astoņu afro––amerikāņu cilvēku grupa
ieradās pravieša mājās Navū. Viņi ceļoja no savas mājas Bufalo, Ņujorkas, kādus 1 300
kilometrus prom, lai viņi varētu būt kopā ar Dieva pravieti un svētajiem. Lai gan šie
cilvēki bija brīvi, viņiem bija jāslēpjas no tiem, kas kļūdaini varētu viņus noturēt par
aizbēgušiem vergiem. Viņi pacieta aukstumu un grūtības, novalkāja kurpes, tad arī zeķes,
4
līdz viņi gāja ar kailām kājām visu ceļu līdz Džozefa pilsētai. Kad viņi ieradās Navū,
pravietis aicināja tos savā mājā un katram no viņiem palīdzēja atrast vietu, kur palikt.
Bet tur bija viena meitene vārdā Džeina, kurai nebija vietas, kurp doties, un viņa raudāja,
nezinot, ko darīt.
„Mums šeit mājās nav nekādu asaru,” Džozefs viņai teica. Viņš pagriezās pret Emmu un
sacīja: „Šeit ir meitene, kura saka, ka viņai nav mājas. Vai tev nešķiet, ka viņas mājas ir
šeit?”
Emma piekrita. Sākot no tās dienas Džeina dzīvoja kā ģimenes locekle.
Vairākus gadus pēc pravieša mokpilnās nāves un pēc tam, kad viņa pievienojās
pionieriem un veica garo ceļu uz Jūtu, Džeina sacīja: „Dažreiz [es] vēl joprojām
pamostos nakts vidū un vienkārši domāju par brāli Džozefu un māsu Emmu, un par to,
cik labi viņi bija izturējušies pret mani. Džozefs Smits,” viņa teica: „Bija visjaukākais
cilvēks, kādu es jebkad redzēju uz zemes.”7
Prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis, ka tie, kas sniedzas pēc iedvesmošanas un
kalpošanas citiem cilvēkiem, „nonāks pie zināšanām par laimi ... kādu nekad nav
zinājušas iepriekš ... Debesis zina, ka ir tik ļoti, ļoti, ļoti daudz cilvēku uz šīs pasaules,
kam ir nepieciešama palīdzība. Ak, cik ļoti . . . daudz. Izņemsim ārā no savas dzīves
postošo savtīgo attieksmi, mani brāļi un māsas, stāvēsim nedaudz augstāk un sniegsimies
nedaudz tālāk kalpošanā citiem.”8
Mēs visi esam aizņemti. Ir viegli atrast attaisnojumu, kāpēc mēs nesniedzamies pretī
citiem, bet es iedomājos, ka mūsu Debesu Tēvam tie izklausīsies tukši, kā sākumskolas
zēns, kas deva savai skolotājai zīmīti, lūdzot, lai tiktu attaisnots par skolas kavēšanu no
30. līdz 34. martam.
Tie, kas veltī savu dzīvi, lai dzītos pakaļ savām savtīgām vēlmēm, izslēdzot pārējās,
atklās to, ka beigās viņu prieks ir sekls un to dzīvei ir neliela nozīme.
Uz kāda šāda veida cilvēka kapa pieminekļa tika izgrebts sekojošs kapa uzraksts:
Šeit guļ sīkstulis, kas dzīvoja tikai sev,
Un rūpējās ne par ko citu kā tikai bagātību vākšanu,
Tagad, kur viņš ir, vai kā viņš baidās,
Neviens to nezina un nevienam tas nerūp.9
Mēs esam laimīgāki, kad mūsu dzīve ir saistīta ar citu dzīvi caur nesavtīgu mīlestību un
kalpošanu. Prezidents Dž. Rūbens Klārks mācīja, ka „nav lielākas svētības, lielāka prieka
un laimes, kas nāk pie mums caur citu bēdu atvieglināšanu.”10
To cilvēku, kas dzīvo dzīvi pārpilnībā, trešā īpašība ir tā, ka ar sava Debesu Tēva
palīdzību viņi no savas dzīves rada meistardarbu.
Neskatoties uz mūsu vecumu, apstākļiem vai spējām, katrs no mums var izveidot kaut ko
ievērojamu no savas dzīves.
5
Dāvids redzēja sevi kā ganu, bet Tas Kungs redzēja viņā Israēla ķēniņu. Jāzeps no
Ēģiptes kalpoja par vergu, bet Tas Kungs redzēja viņā gaišreģi. Mormons nēsāja kareivja
bruņas, bet Tas Kungs redzēja viņā pravieti.
Mēs esam dēli un meitas mūžīgam, mīlošam un visu varenam Tēvam debesīs. Mēs esam
radīti tikpat daudz no mūžības pīšļiem kā no zemes pīšļiem. Katram no mums ir
potenciāls, kuru mēs varam aptvert tikai nedaudz.
Apustulis Pāvils rakstīja: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena
cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”11
Kā tad tas ir iespējams, ka tik daudzi redz sevi vienīgi kā vecus, pelēkus zirgus, kas nav
daudz kam derīgi? Katrā no mums ir diženuma dzirkstele — dāvana no mūsu mīlošā un
mūžīgā Debesu Tēva. Tas, ko mēs darām ar to dāvanu, ir atkarīgs no mums.
Mīliet To Kungu ar visu savu sirdi, varenību, prātu un spēku. Iesaistieties diženās un
cēlās lietās. Radiet savās mājās svētuma un spēka patvērumu. Pastiprināti pildiet savus
aicinājumus Baznīcā. Piepildiet savu prātu ar mācīšanos. Stipriniet savas liecības.
Sniedzieties pretī citiem.
Radiet no savas dzīves meistardarbu.
Brāļi un māsas, dzīve pārpilnībā nenāk pie mums iepakota un jau gatava. Tas nav kaut
kas, ko mēs varam pasūtīt un gaidīt, kad tā būs piegādāta ar pēcpusdienas pastu. Tā nenāk
bez grūtībām vai bēdām.
Tā nāk caur ticību, cerību un žēlsirdību. Un tā nāk pie tiem, kas, par spīti grūtībām un
bēdām, saprot kāda rakstnieka vārdus, kas teica: „Ziemas dziļumos es beidzot sapratu, ka
manī iekšā ir neuzvarama vasara.”12
Dzīve pārpilnībā nav kaut kas, pie kā mēs nonākam. Drīzāk tas ir grandiozs ceļojums, kas
sākās daudzus, daudzus gadus atpakaļ un nekad, nekad nebeigsies.
Viens no lielākajiem Jēzus Kristus evaņģēlija mierinājumiem ir zināšanas, ka šī zemes
eksistence ir tikai mirklis mūžībā. Vai mēs esam sava mirstīgā ceļojuma sākumā, vai
beigās, šī dzīve ir tikai viens solis — viens neliels solis.
Mūsu meklējumi pēc dzīves pārpilnībā nav ietērpti mantijā tikai šīs mirstīgās dzīves
pīšļos; tas ir tiesa, ka gals var tikt izprasts tikai no mūžību perspektīvas, kas sniedzas
bezgalīgi pirms mums.
Brāļi un māsas, meklējot dzīvi pārpilnībā, mēs atradīsim savu likteni.
Kā parādīts stāstā par veco, nolietoto zirgu, kuram bija čempiona dvēsele, tāpat katrā no
mums ir dievišķā diženuma dzirkstele. Kas zina, uz ko mēs esam spējīgi, ja vienīgi mēs
mēģinām? Dzīve pārpilnībā mums ir sasniedzama, ja vienīgi mēs dziļi dzersim no dzīvā
ūdens, piepildīsim mūsu dzīvi ar mīlestību un radīsim no savas dzīves meistardarbu.
6
Lai mēs tā darītu, par to ir mana pazemīgā lūgšana, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. Skat. Rutherford George Montgomery, Snowman (1962).
2. Jāņa ev. 4:13,14
3. The Teachings of Lorenzo Snow, red. Clyde J. Williams (1996), 61.
4. Jāņa ev. 10:10
5. Skat. Mateja 22:40
6. Galatiešiem 5:14
7. Neil K. Newell, „Joseph Smith Moments: Stranger in Nauvoo.” Church News, 2005. g.
31. dec., 16.
8. Teachings of Gordon B. Hinckley (1997), 597.
9. Obert C. Tanner, Christ’s Ideals for Living, (Svētdienas skolas rokasgrāmata, 1955),
266.
10. „Fundamentals of the Church Welfare Plan,” Church News, 1946. g. 2. marts, 9.
11. 1.vēst. korintiešiem 2:9
12. Albert Camus, in John Bartlett, comp., Familiar Quotations, 16th ed. (1980), 732.
No comments:
Post a Comment