no Septiņdesmito kvoruma
Debesu Tēvs dzirdēs mūsu pazemīgo lūgšanu un sniegs mums mierinājumu un vadību,
ko mēs meklējam.
Tas notika dienu pēc 1946. gada Ziemassvētkiem Santa Klārā, Jūtā. Būdams deviņus
gadus vecs zēns, es jautāju savai mātei, vai varētu paņemt savu Ziemassvētku dāvanu —
jaunu loku un bultu komplektu un doties uz kalnu aiz mājas, lai medītu trušus. Tas bija
vēlu pēcpusdienā, un māte tam nelabprāt piekrita, taču ar savu pielabināšanos es
pierunāju viņu un viņa piekrita mani palaist, bet tikai ar noteikumu, ka atgriezīšos mājās
pirms tumsas iestāšanās.
Sasniedzot kalna virsotni, es ieliku bultu lokā un sāku iet klusāk caur vībotņu krūmāju,
cerot ieraudzīt trusi, kas krūmu pamatnē ēstu zāli, kur tā vēl joprojām bija zaļa.
Mani nobaidīja liels zaķis, kurš izleca no vībotņu krūma tieši man priekšā. Es uzvilku
loku un ātri nomērķēdams, ļāvu bultai lidot uz lecošo zaķi. Bulta netrāpīja un zaķis
pazuda krūmājā.
Es devos tur, kur pēc manām domām bulta nokrita, lai to paceltu. Lokam līdzi nāca tikai
piecas bultas, un es negribēju pazaudēt šo bultu. Es aplūkoju to vietu, kur vajadzēja būt
bultai, bet tās tur nebija. Es aplūkoju visu to vietu, par kuru biju pārliecināts, ka tur
piezemējās bulta, bet to nevarēju to atrast.
Saule rietēja rietumos; es zināju, ka pēc apmēram 30 minūtēm būs tumšs, un es negribēju
būt mājās vēlu. Vēlreiz pārmeklēju to vietu, kur vajadzēja būt bultai; rūpīgi meklējot zem
katra krūma, bet tā nebija atrodama.
Laiks gāja uz beigām un man vajadzēja sākt gatavoties doties uz mājām, lai nonāktu tur
pirms tumsas iestāšanās. Es nolēmu lūgt un jautāt Debesu Tēvam, lai palīdzētu man atrast
bultu. Es metos uz ceļiem, aizvēru acis un lūdzu savu Debesu Tēvu. Es teicu Viņam, ka
negribu pazaudēt savu jauno bultu un lūdzu Viņu parādīt man, kur to atrast.
Atrodoties uz ceļiem es atvēru acis un tur vībotņu krūmājā tieši manā acu priekšā, acu
augstumā es ieraudzīju bultas krāsotās spalvas, kuras daļēji nosedza zari. Es paķēru bultu
un sāku skriet uz mājām un ierados mājās tieši pirms tumsas iestāšanās.
Es nekad neaizmirsīšu šo īpašo pieredzi. Mūsu Debesu Tēvs bija atbildējis uz manu
lūgšanu. Tā bija pirmā reize, kad biju Viņu lūdzis palīdzēt, ... un Viņš atbildēja! Tajā
vakarā es mācījos ticēt un uzticēties savam Debesu Tēvam.
Kad mums ir nepieciešama palīdzība, pat tādam naivam mazam zēnam ar svarīgām
bažām, mūsu Debesu Tēvs dzird mūsu lūgšanu un ar mīlestību sniedz mums vadību, ko
meklējam.
2
Jēzus Kristus, mūsu Glābējs mums teica: „Esiet pazemīgi; un Tas Kungs tavs Dievs
vedīs tevi aiz rokas, un dos tev atbildi uz tavām lūgšanām.”1
Svētajos Rakstos Jēkabs mūs pamāca:
„Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un
nepārmezdams, un viņam taps dots.
Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies.”2
Prezidents Džeimss E. Fausts mūs mācīja: „Dedzīga, patiesa lūgšana ir divpusēja
sazināšanās, kas ielūgs Viņa Garu, kas plūdīs kā dziedinošs ūdens, palīdzot
pārbaudījumos, grūtībās un sāpēs, ar ko mēs visi saskaramies.”3
Lūgšana ir viens no soļiem ceļā, kas ved mūs uz mūžīgo dzīvi ar mūsu Tēvu debesīs.
Ticība ir cits solis, kas ir būtisks mūsu mūžīgajai glābšanai!
Glābējs arī teica: „Un visu, ko jūs lūgsit Tēvam Manā Vārdā, kas ir taisnīgi, ticot, ka jūs
saņemsit, lūk, tas jums taps dots.”4
Pirms trīsdesmit gadiem vistālākajā Jaunzēlandes daļā risinājās patiess stāsts. Vējainās
Katānu salas atrodas Klusā okeāna dienvidos apmēram 500 jūdzes no Kraistčērčas. Tur
dzīvoja 650 izturīgi un atjautīgi cilvēki, izolēti tajā laikā vientuļā un skarbā vidē; un
jauns, nepieredzējis ārsts, kas tikko bija ieguvis ārsta izglītību, bija atbildīgs par šo
cilvēku medicīnisko aprūpi.
40 jūdžu attālumā salas tālākajā daļā astoņus gadus vecs zēns vārdā Šeins guva smagus
galvas ievainojumus. Pāri muklājiem, gar pludmalēm uz vecas, sarūsējušas automašīnas
aizmugurējā sēdekļa viņu steidzami nogādāja uz četru gultu vienstāvu mājas slimnīcu.
Viņš bija bez samaņas.
Ar nelielu pieredzi un tikai nepieciešamākajiem ķirurģiskiem instrumentiem jaunais ārsts
nebija sagatavots šādam gadījumam. Šeins bija kritiskā stāvoklī. Acīmredzami viņa
lūzušajā galvaskausā notika iekšēja asiņošana un asins sarecēšana varēja noblīvēt viņa
smadzenes, kas izraisītu nāvi. Ārsts pat nekad nebija redzējis smadzeņu operāciju, bet
viņš zināja, ka viņam ir jāveic šī smalkā operācija nekavējoties — vai arī jānoskatās, kā
mazais zēns mirst.
Bija nepieciešams uzaicināt asins donorus, asinīm bija jānosaka grupa, bija jāsagatavo
anestēzija. Vecais rentgena aparāts bija salūzis, tāpēc nebija iespējams iegūt noderīgos
rentgena uzņēmumus.
Tad sekoja pirmais no daudzajiem telefona zvaniem uz Velingtonu, kur neiroķirurgs
centās iztēloties notikumu ainu un vadīt uztraukušos jauno ārstu cauri ļoti smalkas
ķirurģiskas procedūras procesam.
Šeina māte lūdza. Ārsts lūdza, māsiņas lūdza, ārsta sieva lūdza.
3
Šajā notikumi virpulī atbildība tika sadalīta. Policists kontrolēja anestēziju, māsiņa kļuva
par ķirurga asistentu un darbs sākās galda lampas apgaismojumā, kad iestājās tumsa.
Pirmais nervozi veiktais ķirurģiskais griezums neatklāja nekādu asiņošanu, tāpēc bija
nepieciešams veikt citus griezumus Šeina mazajā galvaskausā, lai atrastu asiņošanas
avotu. Vēl citi zvani tika veikti neiroķirurgam, lai saņemtu norādījumus un pārliecinātos,
ka viss tiek paveikts pareizi. Neiroķirurga padoms tika izpildīts līdz pēdējam sīkumam.
Pēc sešu stundu ilga uztraukuma un spriedzes, operācija tika pabeigta, asiņošana
smadzeņu dobumā mitējās, un tika panākts veiksmīgs operācijas iznākums. Miers aizstāja
sajukumu. Bija ap pusnakti.
Ārsts bija jauns tēvs. Viņš domāja par savu ģimeni un par svētībām, kuras tie baudīja.
Viņš bija pateicīgs par Tā Kunga žēlsirdību un žēlastību savā dzīvē un īpaši par
Mierinātāja klātbūtni pēdējo 12 stundu laikā. Viņš bija pateicīgs par neredzama
speciālista klātbūtni, kurš devīgi dalījās savās daudz lielākajās zināšanās ārstam
nepieciešamajā brīdī.
Kritiskā brīdī, izmisīgā situācijā, Tas Kungs jaunu, nepieredzējušu ārstu nodrošināja ar
vadību un spējām, lai tas paveiktu brīnumu un glābtu mazā zēna, kurš bija dārgs Tam
Kungam, dzīvību.
Neils Hatčisons bija tas jaunais ārsts, kurš lūdza pēc palīdzības un kuram bija ticība, lai
paļautos uz To Kungu un neiroķirurgu, kas ļāva viņam paveikt brīnumu visgrūtākajos
apstākļos. Tagad viņš kalpo kā bīskaps Austrumu krasta līča draudzē, Oklandā,
Jaunzēlandē.
Bīskaps Hatčisons man stāstīja: „Man bija dota privilēģija satikt Šeinu un viņa tēvu pirms
pāris gadiem Kraistčērčā pirmo reizi kopš tās 1976. gada dienas. Viņš ir elektriķis, kuram
pieder savs uzņēmums un kurš zina, ka viņam pēc šīs ilgās operācijas nav palikuši nekādi
bojājumi. Viņš ir tik jauks puisis, un es nespēju pārstāt domāt par to, cik plāns ir
priekškars starp šo dzīvi un dzīvi pēc tam.”
Un Kristus ir teicis: „Ja jums būs ticība Manī, jums būs spēks darīt visu, kas ir noderīgs
Manī.”5
Elders Ričards G. Skots mācīja: „Jūs plūksit ticības augļus, kad jūs sekosit principiem,
kurus Dievs ir nodibinājis, lai tos ievērotu. Viens no šiem principiem ir uzticība Dievam
un Viņa gatavībai sniegt palīdzību, kad tā ir nepieciešama, neskatoties uz to, cik
izaicinoši ir apstākļi.”6
Elders Roberts D. Heils liecināja, ka Džozefs Smits „kā 14 gadus vecs zēns, izmantoja
nelokāmu ticību un sekoja pravieša Jēkaba norādījumam „lūgt no Dieva”. Džozefa
pravietiskā aicinājuma dēļ, Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, parādījās viņam un
deva norādījumus.”7
Prezidents Tomass S. Monsons mūs iedrošināja: „Kad mēs vēršamies pie Tā Kunga mūsu
ģimenes un personīgās lūgšanās, tad darīsim to ar ticību un uzticību Viņam. ... Ja kāds no
mums nelabprāt ir ieklausījies padomā vienmēr lūgt, tad nav piemērotāka brīža kā šis, lai
to sāktu darīt.”8
4
Tam nav nozīmes, vai tas ir mazs zēns ar vienkāršu lūgumu, vai ārsts ar kritisku dzīvībai
bīstamu izaicinājumu savā priekšā: mūsu mīlošais Debesu Tēvs dzirdēs mūsu pazemīgo
lūgšanu un sniegs mums mierinājumu un vadību, ko mēs meklējam.
Trešais solis un būtiskākā ceļa daļa, kas droši mūs ved mājās pie mūsu Tēva Debesīs, ir
ģimene.
Prezidents Gordons B. Hinklijs mūs mācīja: „Ģimene ir dievišķa. To nodibināja mūsu
Debesu Tēvs. Tā ietver vissvētākās attiecības. Tikai caur tās izveidošanu Tā Kunga
nodomi var tikt piepildīti.”9
Prezidents Hinklijs turpināja: „Es ticu ģimenei, kurā ir vīrs, kurš ciena savu dzīvesbiedri
kā savu vislielāko dārgumu un pret viņu arī atbilstoši izturas; kurā ir sieva, kura uzlūko
savu vīru kā enkuru un atbalstu, kā mierinājumu un drošību; kurā ir bērni, kas raugās uz
māti un tēvu ar cieņu un pateicību; kurā ir vecāki, kas uzlūko šos bērnus kā svētību un,
rūpējoties un audzinot tos, tie saskata tajā dižu, nopietnu un brīnišķīgu uzdevumu”10
Es patiesi ticu, ka ģimenes svētnīcā mūsu mīlestība, uzticība, cieņa un atbalsts cits citam
var kļūt par svētu vairogu, kas aizsargās mūs no sātana ugunīgām bultām. Ģimenes lokā,
kas ir pildīts ar Kristus mīlestību, mēs varēsim atrast mieru, laimi un aizsardzību no
pasaules ļaunuma, kas mūs ieskauj.
Es liecinu, ka ģimene ir vienība un līdzeklis, caur kuru mēs varam tikt saistīti kopā un
atgriezties kā ģimene mūsu debesu vecāku klātbūtnē; lai pieredzētu mūžīgu prieku un
laimi.
Es sirsnīgi lūdzu, lai mēs izmantotu šos lūgšanas un ticības soļus, un mūsu ģimenes lai
sagatavotos un palīdzētu sev atgriezties pie mūsu Debesu Tēva un iegūtu mūžīgo dzīvi;
lai mūsu patiesais mērķis, atrodoties uz šīs zemes, tiktu veiksmīgi sasniegts.
To es saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. M&D 112:10
2. Jēkaba vēst. 1:5–6
3. Conference Report, 1976. g. okt., 83; vai Ensign, 1976. g. nov., 58.
4. 3. Nefijs 18:20
5. Moronija 7:33
6. „The Sustaining Power of Faith in Times of Uncertainty and Testing,” Liahona, 2003.
g. maijs, 76.
7. „Finding Faith in the Lord Jesus Christ,” Liahona, 2004. g. nov., 73.
8. Conference Report, 1964. g. apr., 130. vai Improvement Era, 1964. g. jūnijs, 509.
5
9. Teachings of Gordon B. Hinckley (1997), 206.
10. Teachings of Gordon B. Hinckley, 205.
No comments:
Post a Comment