Jauno Sieviešu vispārējā prezidente
Katra no mūsu [Kristum līdzīgie] rīcībām spēj sniegt vienīgi sīku gaismiņu, taču visas
kopā tās sāk veikt lielas pārmaiņas.
Es atceros vienkāršu izšuvuma paraugu, ko es krustdūrienā izšuvu, būdama meitene
Sākumskolā. Tas vēstīja: „Es ienesīšu evaņģēlija gaismu savās mājās”. Es brīnījos: „Kas
ir šī gaisma?” Vislabāk to izskaidroja Pats Jēzus Kristus, kad Viņš mācīja nefijiešus. Viņš
teica: „Tādēļ turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei”. Tad Viņš paskaidroja: „Es
esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu — kā to jūs esat redzējuši Mani darām” (3. Nefijs
18:24, pielikts uzsvars).
Ko tad nefijieši redzēja Viņu darām un vai es varētu darīt to pašu savās mājās? Kad
ļaudis vēlējās, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk ar tiem, Viņš izjuta žēlumu pret tiem un
uzkavējās. Tad Viņš tos dziedināja, lūdza ar tiem, mācīja tos, raudāja ar tiem, svētīja to
mazos bērniņus vienu pēc otra, paēdināja tos, kalpoja un izdalīja Svēto Vakarēdienu, lai
tie apsolītu vienmēr Viņu atcerēties. Viņa kalpošana to vidū bija mācīšana un rūpes par
katru atsevišķi un Sava Tēva darba paveikšana, kas bija Viņam pavēlēts. Viņš nemaz
nedomāja par Sevi pašu. Kad es to uzzināju, iesākās mūžīga tiekšanās ienest Viņa gaismu
manās mājās caur pašaizliedzīgu, Kristum līdzīgu rīcību.
Tas nav viegls uzdevums. Laba mājas dzīve dažkārt paliek nenovērtēta. Varētu būt, ka
vieglāk ir „Celties un mirdzēt, lai tava gaisma varētu būt par karogu visām tautām”
(M&D 115:5, pielikts uzsvars), nekā lai tava gaisma būtu par standartu tavai ģimenei.
Dažkārt citi mūs neredz, kad darām labus darbus, dalāmies savā gaismā savās mājās. Tas
ir cilvēka dabā tiekties pēc uzslavas un uzmanības. Helamans mācīja saviem dēliem,
Nefijam un Lehijam, darīt labos darbus, ko darīja viņu senči, kuru vārdi bija tiem doti,
sakot: „Lai jūs nedarītu šīs lietas, lai varētu lielīties, bet lai jūs darītu šīs lietas, krājot sev
dārgumus debesīs” (Helamana 5:8). Labos darbus nevajadzētu darīt ar nolūku saņemt
uzslavas.
Čārlza Dikensa grāmatā Saltais nams bija tēls Dželibijas kundze, kuras trūkumu viņš
apzīmē kā „teleskopiskā labdarība”. Viņa tik ļoti ir pārņemta ar palīdzības sniegšanu ciltij
tālā zemē, ka noraida savu nokritušo un netīro bērnu, kas nāk pie viņas pēc mierinājuma.
Dželibijas kundze vēlas, lai viņas labie darbi būtu iespaidīgi un visiem saskatāmi. (Skat.
Charles Dickens, Bleak House, [1985], 82–87). Iespējams, kāds no mums drīzāk palīdzēs
viesuļvētrā cietušajiem nekā sniegs atbalstu mājās. Abi ir svarīgi, taču atbalsta sniegšana
mājās ir mūsu galvenā un mūžīgā atbildība. „Vecāku svēts pienākums ir audzināt savus
bērnus mīlestībā un taisnīgumā, rūpēties par viņu materiālajām un garīgajām vajadzībām”
(„Ģimene: Vēstījums pasaulei,” Liahona, 2004. g. okt., 49).
Man prātā nāk vēl kāds literārs tēls, kas ir gluži pretējs Dikensa tēlam. Dorsija ir varone
vienā no maniem mīļākajiem romāniem, Middlemarch. Viņa tiek pieminēta grāmatas
beigās par viņas klusajiem, pašaizliedzīgajiem darbiem pret ģimeni un draugiem. Tur
teikts: „Viņas daba . . . tika atklāta vietās, kam nebija liela nosaukuma uz zemes. Taču
viņas būtības ietekme uz apkārtējiem bija neizmērojama: jo pasaules pieaugošā labestība
2
daļēji atkarīga no maziem darbiem; un tas, ka nav tik ļauni ne ar tevi, ne ar mani, ir
pateicoties cilvēkiem, kas uzticīgi dzīvojuši apslēptu dzīvi, un nu guļ kapos, kurus
neviens neapmeklē” (George Eliot, Middlemarch [1986], 682).
Šajos sagatavošanās gados jūs, jaunās sievietes, esat pavadījušas daudz laika skolās vai
darba vietās, kur jūs esat saņēmušas uzslavas, pagodinājumus, apbalvojumus, godalgas
vai trofejas. Kad no šīs stadijas jūs pārejat jaunās mātes stadijā, jūs vairs nesaņemat
uzslavas vai balvas no citiem. Tomēr nevienā citā ieņemamā stāvoklī nav tik lielas
iespējas kalpot tik nesavtīgi, kā to būtu darījis Kristus, ikdienas rūpējoties par simtiem
fizisku, emocionālu un garīgu vajadzību. Jūs nesīsit evaņģēlija gaismu savās mājās nevis,
lai to redzētu citi, bet lai balstītu citus — spēka un gaismas vīriešus un sievietes.
Mājas arī ir privātas vietas, un diemžēl bieži mēs tajās pieviļam kādu. Dažkārt savās
mājās un ģimenē mēs attiecamies tik slikti, cik spējam, pret cilvēkiem, kam mūsu dzīvē ir
vislielākā nozīme. Es skaidri atceros kādu rītu, kad man bija 14 gadu. Pirms es devos uz
skolu, es izturējos nelaipni un pikti pret saviem vecākiem un brāļiem. Pēc tam, kad es
atstāju mājas, es izturējos laipni pret autobusa šoferi un draudzīgi pret saviem
vienaudžiem. Es sajutu nesaskaņu savā rīcībā un mani pārņēma milzīga nožēla. Es lūdzu
skolotāju mani atvainot uz dažām minūtēm, lai piezvanītu uz mājām. Es atvainojos mātei
par savu uzvedību un teicu, cik ļoti es mīlu un novērtēju viņu un apsolīju izrādīt to labākā
veidā.
Lielākajai daļai no mums ir grūti nodzīvot pat vienu dienu savās mājās bez strīdiem.
Nefijiešu tauta bija pilnīga sabiedrība 200 gadu garumā un „nebija strīdu tai zemē. . . . Un
tur nebija nedz skaudības, nedz strīdu, nedz nekārtību, nedz netiklības, nedz melu, nedz
slepkavību, nedz jebkāda veida izlaidības; un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp
visiem ļaudīm, kas bija tikusi radīti ar Dieva roku” (4. Nefijs 1:15–16).
Daži no mums ir dzimuši ģimenēs, kur ir sarežģītas problēmas. Pat labās ģimenēs ir
daudz grūtību. Mums ir jācenšas savās mājās darīt to, ko Kristus darīja ar nefijiešiem. Kā
mums māca vēstījums par ģimeni: „Laime ģimenes dzīvē ir vislabāk sasniedzama, kad tā
balstās uz Tā Kunga Jēzus Kristus mācībām” (Liahona, 2004. g. okt., 49). Mums ir jābūt
gaismai, lai palīdzētu savai ģimenei pārvarēt grēku, dusmas, naidu un cīņu. Mēs kopā
varam lūgt, raudāt cits par citu, dziedēt cits cita brūces un pašaizliedzīgi mīlēt un kalpot
cits citam.
Jau tagad jaunās sievietes gatavojas stiprināt savas nākamās mājas un ģimeni, ienesot
evaņģēlija gaismu patreizējās mājās un ģimenē. Mazās, šķietami nenozīmīgās lietas, ko
jūs darāt, var nest lielas pārmaiņas. Es lasu par kādiem maziem jāņtārpiņiem, kas atrasti
Jaunzēlandes alās. Katrs no tiem rada pavisam nenozīmīgu sīku gaismiņu. Taču, kad
miljoniem jāņtārpiņu viens pēc otra rada alā gaismu, tie spēj radīt pietiekoši spēcīgu
gaismu, pie kuras tumsā var lasīt. Tieši tāpat katrs mūsu mazais darbiņš spēj sniegt
vienīgi sīku gaismiņu, taču visi darbiņi kopā sāk nest lielas pārmaiņas. Šovakar koris
mums atgādinās par nozīmi dalīties savā nelielajā gaismiņā, dziedot dziesmu „Spīdi”:
Mana gaisma ir maza un sīciņa;
Mana lūgsnas un ticības gaisma;
Bet, skat! Tā kvēlo kā saulīte,
jo Dievs to iededzis manī.
3
Es nedrīkstu slēpt savu gaismiņu;
Tas Kungs to teicis ir man.
Tā dota man, lai katrs redzētu,
Cik spoži gan tā kvēl’.
Spīdi, spīdi spoži un skaidri;
Spīdi, spīdi jo diena ir klāt.
(Children's Songbook, 144)
Mēs varam spīdēt, apkopjot mazo brālīti, pusdienojot kopā ar māsu skolā, darot mājas
darbus, atturoties no strīdiem, priecājoties par cits cita panākumiem, daloties kārumos,
rūpējoties, kad kāds ir slims, uzliekot uz spilvena pateicības zīmīti vecākiem, piedodot
aizvainojumu, daloties liecībā.
Rumānijā es iepazinos ar Raluku, 17 gadīgu jauno sievieti, kas nesen pievienojās
Baznīcai. Viņas kristīšana bija priecīgs notikums, jo bija atnākusi visa viņas ģimene.
Viņas māte un māsa sajuta Garu un vēlējās arī noklausīties misionāru pārrunas. Tas
satrauca tēvu, jo viņam likās, ka šīs mazpazīstamās Baznīcas dēļ viņš zaudē savu ģimeni.
Tādēļ viņš to neatļāva un kādu laiku ģimenē bija jūtama nesaticība. Tomēr Raluka
atcerējās, ka bija noslēgusi kristību derību uzņemties uz sevi Jēzus Kristus Vārdu. Viņa
centās pacelt augstu Kristus gaismu, darot mājās to, ko būtu darījis Kristus. Viņa bija
miera nesēja. Viņa bija piemērs. Viņa bija skolotāja. Viņa bija dziedinātāja. Ar laiku tēva
sirds mīkstinājās un viņš atļāva pārējiem uzzināt vairāk par Baznīcu. Pēc laika tie
kristījās. Galu galā, visiem par prieku, ģimenes tēvs arī pievienojās Baznīcai. Savā
kristīšanā viņš teica, ka kādu laiku viņa ģimene ir bijusi kā divas sirdis, kas pukst
atšķirīgā ritmā. Bet tagad viņi bija ar vienu ticību un vienu kristīšanos, sasaistījuši savas
sirdis vienotībā un mīlestībā. Viņš pateicās misionāriem un Baznīcas locekļiem, kas
palīdzēja. Tad viņš pauda īpašu cieņu pret savu meitu Raluku, ka grūtību laikos viņa
rīkojās Kristum līdzīgi un bija miera radītāja, dziedinātāja, skolotāja, piemērs un gaisma,
kas ar laiku visu ģimeni atveda uz Jēzus Kristus Baznīcu.
Katrai no jums ir gaisma. Raugoties šovakar jūsu sejās un atceroties sejas, ko esmu
redzējusi, ceļojot pa visu pasauli, es redzu gaismu, kas kvēlo jūsu sejas izteiksmēs,
„patiesi, kā eņģeļu sejas” (Helamana 5:36). Pasaulē, kas bija grēka tumsas aizēnota,
Helamana dēlu, Nefija un Lehija, sejas „ļoti spīdēja” (Helamana 5:36). Apkārtējie vēlējās
tādu gaismu un jautāja: „Kas mums ir jādara, lai šis tumsas mākonis pazustu un vairs
neapēnotu mūs?” (Helamana 5:40). Viņiem tika mācīts nožēlot grēkus un ticēt Jēzum
Kristum. Viņiem tā darot, tumsas mākonis izklīda un viņi tika gaismas un uguns staba
ieskauti un piepildīti ar prieku no Svētā (skat. Helamana 5:43–45).
Daloties savā gaismā arī citi atradīs lielāku gaismu. Vai ir vēl kāds, kuram jūsu gaisma
būtu tik ļoti nepieciešama, kā jūsu ģimenei? Es redzu, jaunās sievietes, jūsu kvēlojošo
sejas izteiksmi, kurā ir šodienas spēks un cerība rītdienai attiecībā uz savu ģimeni un
Baznīcu.
Jēzus Kristus ir tā gaisma, ko mums jātur augstu. „Viņš ir pasaules gaisma, dzīvība un
cerība. Viņa ceļš ir ceļš, kas ved uz laimi šajā dzīvē un mūžīgo dzīvību — nākamajā”
(„Dzīvais Kristus: Apustuļu liecība,” Liahona, 2004. g. apr.). Spīdēsim katra Viņa
gaismā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
No comments:
Post a Comment