no pirmā Septiņdesmito kvoruma
Grēku nožēlošana . . . nav skarbs princips. . . . Tas ir laipns un žēlsirdīgs.
Mani dārgie brāļi, es izjūtu pazemību un pagodinājumu, ieņemt šo amatu. Jums zināmu
iemeslu dēļ, man prātā nekad nebija ienākusi doma, ka man varētu nākt šāds aicinājums.
Pirms gada, kad mani atbalstīja, prezidents Hinklijs paskaidroja visai Baznīcai, ka
ierosinājums tam, lai es saņemtu šo aicinājumu, nenāca no viņa. Vēlāk es viņam teicu, ka
droši vien es esmu vienīgais Augstākais pilnvarotais Baznīcas vēsturē, ko Baznīcas
locekļi atbalstīja par spīti pravieša atrunām!
Tomēr es esmu pateicīgs par jūsu sniegto atbalstu, un šai nozīmīgajai lietai apsolu dot
visu savu sirdi. Esmu neizsakāmi pateicīgs par savu ģimeni, par sievu un bērniem un
maniem labajiem vecākiem. Tieši pirms diviem gadiem, divas dienas pēc aprīļa
konferences nomira mana māte. Auguma ziņā viņa bija maza, tomēr katru dienu es stāvu
uz viņas pleciem. Viņas ietekme būs kopā ar mani mūžīgi. Es nespēju pietiekoši godināt
viņu ar to, ko saku, bet gan ar to, kā dzīvoju.
Es nezinu, ko lai saku par savu tēvu, kas viņu nemulsinātu, izņemot vien to, ka mīlu un
atbalstu viņu. Riskējot būt pārāk personisks, es teikšu, ka, vērodams viņu novecojam,
man prātā nāk dienas, kad bijām mazi bērni, kad viņš nogulās uz grīdas un cīkstējās un
spēlējās ar mums, kad cēla gaisā, apskāva un kutināja, vai arī ievilka gultā pie mātes un
sevis, kad bijām slimi vai naktī nobijušies. Manās atmiņās par viņu vienmēr būs smiekli
un mīlestība; nelokāmība, liecība, nežēlīgi smags darbs, ticība un precizitāte. Viņš ir
jauks un gudrs un es esmu neaprakstāmi svētīts, ka ne tikai atbalstu viņu kā savu pravieti
uz šo mirstības laiku, bet arī tagad un mūžīgi būšu tiesīgs uz viņu kā uz savu tēvu.
Pirms dažām nedēļām mani uz pārdomām rosināja Eldera Duglasa Kalistera no
Septiņdesmitajiem sniegtais īsais stāsts par viņa vectēvu, LeGrandu Ričardsu kvoruma
sapulcē. Bez citām interesantām lietām, ko viņš pastāstīja, bija šī: „Kad elders Ričards
bija jauns bīskaps, viņš apmeklēja tos, kas bija neaktīvi. Viņš droši uzaicināja viņus
uzstāties Svētā Vakarēdiena sanāksmē par tēmu — Ko man nozīmē mana piederība
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai.” Zīmīgi, ka daži no tiem atbildēja
apstiprinoši un šī pieredze uzlika tos uz ceļa, kas veda pie pilnīgas aktivitātes Baznīcā.
Es šovakar vēlētos parunāt par šo tēmu. Es aicinu katru no jums, jaunu vai vecu, ziedot
šai tēmai nelielu piezīmju grāmatiņu. Pirmajā lappusē uzrakstiet vārdus Ko man nozīmē
mana piederība Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Tad īsi uzskaitiet to, kas nāk
prātā. Ar laiku nāks papildus domas, ko varat pievienot šim sarakstam. Jau drīz jums būs
augošs buklets, kas radīs jūsos pateicību un ļaus novērtēt piederību Tā Kunga Baznīcai.
Tas pat var kļūt par avotu, no kura turpmāk gatavot savas uzstāšanās.
Mans saraksts ir jau garš, un es esmu izvēlējies tikai vienu piemēru no tā, ko šovakar
pārrunāt. Pārējās tēmas man jāpataupa citai reizei.
2
Es īsi runāšu par grēku nožēlošanas principu. Cik gan esmu pateicīgs par izpratni par šo
nozīmīgo principu! Tas nav skarbs princips, kā es domāju tad, kad biju vēl zēns. Tas ir
laipns un žēlsirdīgs. Šī vārda saknes ebreju valodā nozīmē vienkārši „griezties”1 vai
atgriezties pie Dieva. Jehova lūdzās Israēla bērnus: „Atgriezies, . . . tad Es tevi vairs
neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! Tikai
atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu . . .”2.
Ja mēs atzīstam savus grēkus, izsūdzam tos un atstājam, un griežamies pie Dieva, Viņš
mums piedos.
Nesen, kad kalpoju kā misijas prezidents, divi mūsu elderi lūdza mani satikties ar
klausītāju, kam pēc dienas bija nozīmēta kristīšanās. Viņai bija jautājumi, uz kuriem viņi
nespēja atbildēt. Mēs aizbraucām pie viņas mājās, kur es satiku jaunu atraitni, jaunāku
par 30 gadiem, ar bērnu. Pirms pāris gadiem viņas vīrs tika nogalināts traģiskā
negadījumā. Viņas jautājumi bija pārdomāti, un viņa pati bija atvērta atbildēm. Kad šie
jautājumi bija atrisināti, es jautāju, vai viņai bija vēl kādas bažas. Viņa norādīja, ka bija
un ka viņa vēlējās parunāt ar mani divatā. Es palūdzu elderus iziet laukā un nostāties uz
zāliena tā, lai mūs redzētu caur lielo logu. Tiklīdz durvis aizvērās, viņa sāka raudāt. Viņa
pārstāstīja gadus, kas bija sirdēstu un vientulības pilni. Šo gadu laikā viņa bija pieļāvusi
dažas nopietnas kļūdas. Viņa teica, ka bija zinājusi, ka nerīkojas pareizi, taču līdzko
satika mūsu misionārus, viņai nebija pieticis spēka izvēlēties pareizo ceļu. To nedēļu
laikā, kamēr tie mācīja viņu, viņa bija lūgusies Tam Kungam piedot viņai. Viņa tiecās
pēc mana iedrošinājuma, ka caur grēku nožēlošanu, kristību priekšrakstiem un Svētā
Gara saņemšanas viņa tiks attīrīta un kļūs cienīga piederēt Baznīcai. Es viņai mācīju no
Svētajiem Rakstiem un sniedzu savu liecību par grēku nožēlošanas principu un
Izpirkšanu. Nākošā dienā mēs ar sievu apmeklējām viņas un mazās meitiņas kristīšanu.
Telpa bija bīskapijas draugu pilna, kas bija gatavi atbalstīt viņu kā jaunu Baznīcas locekli.
Kad mēs devāmies projām, mani pārņēma pateicības jūtas par šo lielisko grēku
nožēlošanas principu, par Izpirkšanu, kas padara to iespējamu; par pievēršanas brīnumu,
par šo lielisko Baznīcu un tās locekļiem, un par mūsu misionāriem.
Ko man nozīmē mana piederība Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai? Tas nozīmē
visu. Tā ietekmē, atdzīvina, iespiežas un sniedz jēgu un nozīmi dzīvē visam, kas man ir
nozīmīgs: manām attiecībām ar Dievu, manu Mūžīgo Tēvu, ar Viņa svēto Dēlu, Kungu
Jēzu Kristu. Tā māca man, ka caur paklausību principiem un evaņģēlija priekšrakstiem,
es gūšu mieru un laimi šajā dzīvē un tikšu aicināts dzīvot Dieva klātbūtnē kopā ar savu
ģimeni; dzīvē, kas noteikti sekos mirstībai, kur Viņa žēlastība apmierinās taisnības
prasības un ieskaus mani un jūs drošībā savās rokās.3 Es liecinu par šo Jēzus Kristus
Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. Joseph P. Healey, "Repentance," The Anchor Bible Dictionary, red. David Noel
Freedman, 6 sēj. (1992), 5:671.
2. Jeremijas 3:12–13.
3. Skat. Almas 34:16
No comments:
Post a Comment