Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs
Caur Tēva pestīšanas ieceri tie, kuri var paklupt un krist, „[netiek] atmesti uz mūžiem.”
Mans vēstījums ir par tēvu un dēlu. Alma, tēvs, bija pravietis, viņa dēls, Koriantons —
misionārs.
Divi Almas dēli — Šiblons un jaunākais Koriantons — bija misijā pie zoramiešiem.
Alma ļoti bēdājās par sava dēla, Koriantona, izgāšanos, nespēju dzīvot pēc misionāru
standartiem. Koriantons pameta savu kalpošanu un sekoja ielasmeitai Izabellai uz Sirona
zemi (skat. Almas 39:3).
„Tas nav attaisnojums tev, mans dēls. Tev vajadzēja nodoties tai kalpošanai, kas tev bija
uzticēta” (Almas 39:4).
Alma teica savam dēlam, ka velns ir viņu aizvedis. (skat. Almas 39:11). Nešķīstība ir
”vislielākā negantība no visiem grēkiem, izņemot nevainīgu asiņu izliešanu vai Svētā
Gara noliegšanu” (Almas 39:5).
„Kaut Dievs dotu, ka tu nebūtu vainīgs tik lielā noziegumā.” Tad viņš teica: ”Es
nekavētos pie taviem noziegumiem, mokot tavu dvēseli, ja tas nebūtu tev par labu.
„Bet, lūk, tu nevari noslēpt savus noziegumus no Dieva.” Almas 39:7–8).
Viņš skarbi pavēlēja savam dēlam pieņemt savu vecāko brāļu padomu.(skat. Almas
39:10).
Alma teica viņam, ka nekrietnība bija liela, jo tā atbaidīja interesentus. ”Kad viņi redzēja
tavu uzvedību, viņi neticēja maniem vārdiem.
„Un tad nu Tā Kunga Gars saka man: Pavēli saviem bērniem darīt labu, lai viņi
neaizvilinātu daudzu ļaužu sirdis uz iznīcību, tādēļ es pavēlu tev, mans dēls, bailēs no
Dieva, lai tu atturētos no savām nekrietnībām.”(Almas 39:11–12).
Pēc šī nopietnā pārmetuma Alma, mīlošais tēvs, kļuva par Almu skolotāju. Viņš zināja,
ka „vārda sludināšanai bija tieksme pārliecināt ļaudis darīt to, kas bija taisnīgi — jā, tam
bija bijusi spēcīgāka ietekme uz ļaužu prātiem nekā vēl kaut kam citam. (Almas 31:5). Tā
Alma mācīja Koriantonu.
Vispirms viņš runāja par Kristu: „Mans dēls, es gribu tev pateikt kaut ko par Kristus
atnākšanu. Lūk, es saku tev, ka tas ir Viņš, kas noteikti nāks, lai uzņemtos pasaules
grēkus; jā, Viņš nāk, lai pasludinātu glābšanas prieka vēstis Saviem ļaudīm” (Almas
39:15).
Koriantons jautāja, kā viņi varētu zināt par Kristus atnākšanu jau iepriekš.
2
Alma atbildēja: ”Vai dvēsele šinī laikā nav tikpat vērtīga Dievam kā dvēsele, kas būs
Viņa atnākšanas laikā?” (Almas 39:17).
Koriantons bija „noraizējies par mirušo augšāmcelšanos.” (Almas 40:1).
Alma bija vaicājis Dievam par augšāmcelšanos un pastāstīja Koriantonam par Pirmo
augšāmcelšanos un par citām augšāmcelšanām. „Ir nolikts laiks, kad visi uzcelsies no
mirušajiem” (Almas 40:4).
Viņš bija vaicājis, „kas notiek ar cilvēku dvēselēm no šī nāves brīža līdz noliktajam
augšāmcelšanās laikam?” (Almas 40:7).
Tad viņš pastāstīja Koriantonam: „Visi cilvēki, vai tie ir labi vai ļauni, tiek paņemti mājās
pie tā Dieva, kas devis viņiem dzīvību.” (Almas 40:11). „Taisnīgie tiks uzņemti laimes
stāvoklī” (Almas 40:12), un ļaunie pēc velna gribas būs aizvesti kā gūstekņi” (Almas
40:13). Un taisnīgie „paliks paradīzē līdz pat viņu augšāmcelšanās laikam” (Almas
40:14).
„Jūs nevarēsit teikt, kad jūs nonāksit līdz tam drausmīgajam galam, ka es nožēlošu
grēkus, ka es atgriezīšos pie sava Dieva. Nē, jūs nevarēsit to teikt; jo tas pats gars, kas
valdīs pār jūsu ķermeni tajā brīdī, kad jūs aiziesit no šīs dzīves, tam pašam garam būs
vara valdīt pār jūsu ķermeni mūžīgajā pasaulē” (Almas 34:34).
Alma stāstīja savam dēlam „ka tur ir laika sprīdis starp nāvi un ķermeņa augšāmcelšanos,
un dvēseles stāvoklis laimē vai bēdās līdz pat laikam, kas ir Dieva nolikts, kad mirušie
celsies un tiks apvienoti gan dvēsele, gan ķermenis, un tiks vesti Dieva priekšā, un tiks
tiesāti saskaņā ar saviem darbiem” (Almas 40:21).
„Dvēsele” — kas ir gars — „tiks atjaunota ar ķermeni un ķermenis ar dvēseli” (Almas
40:23). „Šī,” viņš teica, „ir tā atjaunošana, par ko ir runāts ar svēto praviešu mutēm”
(Almas 40:24). „Alma sacīja, ka ”daži ir sagrozījuši Rakstus un ir tālu nomaldījušies tā
dēļ” (Almas 41:1).
Tad Alma teica: „Un tagad, mans dēls, es manu, ka ir vēl kaut kas, kas uztrauc tavu prātu,
ko tu nevari saprast — kas attiecas uz Dieva taisnīgumu, sodot grēcinieku, jo tu mēģini
domāt, ka tas nav taisnīgi, ka grēcinieks tiks nodots ciešanām.
Tad, lūk, mans dēls, es tev to izskaidrošu” (Almas 42:1–2).
Viņš stāstīja Koriatonam par Ēdenes dārzu un par Ādama un Ievas krišanu: „Un tagad tu
redzi, ka mūsu pirmie vecāki tika padzīti gan laicīgi, gan garīgi no Tā Kunga vaiga; un tā
mēs redzam, ka viņi tika pakļauti paši savai gribai” (Almas 42:7).
„Cilvēkam bija nolikts mirt” (Almas 42:6).
Tad viņš paskaidroja, kāpēc nāve ir katrā ziņā nepieciešama: ”Ja nebūtu pestīšanas
ieceres, tikko viņi nomirtu, viņu dvēseles kļūtu nelaimīgas, būdamas atraidītas no Tā
Kunga vaiga” (Almas 42:11).
3
Alma mācīja Koriantonam par taisnību un žēlsirdību: „Saskaņā ar taisnību, pestīšanas
iecere nevar tikt īstenota savādāk, kā tikai uz nosacījumiem, ka cilvēks nožēlo grēkus”
(Almas 42:13).
Viņš paskaidroja, ka „žēlastības iecere nevarētu tikt īstenota, ja vien Izpirkšana nebūtu
veikta; tādēļ Dievs pats izpērk pasaules grēkus, lai īstenotu žēlastības ieceri, lai
apmierinātu taisnības prasības, lai dievs varētu būt pilnīgs, taisns Dievs, un arī žēlīgs
Dievs” (Almas 42:15).
Viņš mācīja Koriantonam par nemainīgo mūžīgā likuma standartu (skat. Almas 42:17–
25).
Viņš ļoti skarbi paskaidroja, kāpēc sods bija nepieciešams: „Tad nu grēku nožēlošana
nevarētu nākt pie cilvēkiem, ja nebūtu bijis soda, kam arī bija jābūt tikpat mūžīgam kā
dvēseles dzīvība, noteikta pretstatā laimes iecerei, kas arī bija tikpat mūžīga kā dvēseles
dzīvība” (Almas 42:16).
Alma pats personīgi zināja soda sāpes un grēku nožēlošanas prieku. Viņš pats reiz bija
ļoti sarūgtinājis savu tēvu, Koriantona vectēvu. Viņš sacēlās un gāja „iznīcināt Dieva
baznīcu” (Almas 36:6). Viņu notrieca pie zemes Dieva eņģelis, ne tāpēc, ka viņš bija to
pelnījis, bet gan viņa tēva un pārējo lūgšanu dēļ (skat. Mosija 27:14).
Alma sajuta sāpes un savu vainu un teica: „Kad es tā tiku spīdzināts mokās, kamēr es
mocījos, atcerēdamies visus savus daudzos grēkus, lūk, es atcerējos arī, ka biju dzirdējis
sava tēva pravietojumu tautai par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu
pasaules grēkus.
Tad nu, kad mans prāts pieķērās pie šīs domas, es iesaucos savā sirdī: Ak, Jēzu, Tu Dieva
Dēls, apžēlojies par mani, kas esmu žults rūgtumā un esmu sasaistīts ar mūžīgām nāves
saitēm!
Un tad, lūk, kad es to iedomājos, es vairs neatcerējos savas sāpes; jā, es vairs nemocījos,
atcerēdamies savus grēkus.
Un ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele
tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes!
Jā, es saku tev, mans dēls, ka nevar būt nekā tik skaudra un tik rūgta, kādas bija manas
sāpes. Jā, un vēl es tev saku, mans dēls, ka no otras puses, nevar būt nekā tik skaudra un
salda, kāds bija mans prieks.
Jā, no tā laika līdz pat šai dienai es esmu strādājis bez mitēšanās, lai es varētu vest
dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās izbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko
izbaudīju es, lai arī tās varētu piedzimt no Dieva un tikt piepildītas ar Svēto Garu (Almas
36:17–21, 24).
Alma jautāja Koriantonam: „Vai tu domā, ka žēlastība var laupīt taisnību? (Almas 42:25).
Viņš paskaidroja, ka, pateicoties Jēzus Kristus Grēku Izpirkšanai, abas var tikt
apmierinātas ar mūžīgo likumu.
4
„Svētā Gara iedvesmots” (M&D121:43; skat. arī Almas 39:12), viņš asi izteica
pārmetumus Koriantonam. Tad pēc pacietīgas, skaidras evaņģēlija pamata principu
mācīšanas, nāca mīlestības pārpilnība.
Pravieti Džozefu Smitu mācīja caur atklāsmi, ka „nekāds spēks vai ietekme nevar jeb
nedrīkst tikt izmantots ar priesterības iedarbību, kā vien ar pārliecināšanu, pacietību, ar
maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību;
Ar laipnību un tīrām zināšanām, kas ļoti paplašinās dvēseli bez liekulības un bez viltus —
Laikus asi pārmetot, kad iedvesmo Svētais Gars; un tad pēc tam izrādot vēl lielāku
mīlestību pret to, kam tu esi pārmetis, lai viņš tevi neuzskatītu par ienaidnieku;
Lai viņš varētu zināt, ka tava uzticība ir stiprāka par nāves saitēm” (M&D 121:41–44).
Alma teica: „Ak mans dēls, es vēlos, lai tu vairs nenoliegtu Dieva taisnību. Necenties
attaisnot sevi ne vismazākā mērā savos grēkos, noliedzot Dieva taisnību; bet lai Dieva
taisnībai un Viņa žēlastībai, un Viņa iecietībai ir pilnīga vara tavā sirdī; un lai tas viss tevi
nospiež pazemībā līdz zemei” (Almas 42:30).
Koriantona vectēvs, arī vārdā Alma, bija starp tiem priesteriem, kuri bija kalpojuši
negantajam ķēniņam Noa. Viņš dzirdēja pravieti Abinadiju liecinām par Kristu un viņš
tika pievērsts. Notiesāts uz nāvi, viņš aizbēga no ļaunā galma, lai mācītu par Kristu.
(Skat. Mosijas 17:1–4.)
Tagad Alma, savukārt, bija tēvs, kurš lūdza, lai viņa dēlus, Koriantons, nožēlotu grēkus.
Pēc skarbiem pārmetumiem dēlam un pacietīgas evaņģēlija doktrīnas mācīšanas viņam,
Alma, mīlošais tēvs, sacīja: „Un tagad, mans dēls, es vēlos, lai tu neļautu šīm lietām vairs
tevi uztraukt, un tikai lai tavi grēki tevi uztrauc, ar tām raizēm, kas novedīs tevi pie grēku
nožēlošanas” (Almas 42:29).
Ciešanās un kaunā Koriantons tika nospiests „pazemībā līdz zemei” (Almas 42:30).
Alma, kurš bija Koriantona tēvs un arī viņa priesterības vadītājs, tagad bija apmierināts ar
Koriantona grēku nožēlošanu. Viņš pacēla milzīgo vainas smagumu, ko viņa dēls nesa,
un aizsūtīja viņu atpakaļ uz misiju: „Un tagad, ak, mans dēls, tu tiec Dieva aicināts
sludināt vārdu šiem ļaudīm. . . Ej savu ceļu, sludini vārdu ar patiesību un saprātu. . . Un
lai Dievs tev dod atbilstoši maniem vārdiem” (Almas 42:31).
Koriantons pievienojās saviem brāļiem, Helamanam un Šiblonam, kuri bija starp
priesterības vadītājiem. Divdesmit gadus vēlāk ziemeļpuses zemē viņš vēl joprojām
uzticīgi strādāja evaņģēlija labā. (Skat. Almas 49:30; Almas 63:10.)
Šī ir grēcīga, grēcīga pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā mūsu bērniem ir jāatrod viņu
ceļš. It visur ir saskarsme ar pornogrāfiju, dzimumu jucekli, netikumību un vardarbību
pret bērniem un visu pārējo. No to ietekmes nav nekāda glābiņa.
5
Dažus ziņkārība aizved līdz kārdinājumam, tad līdz eksperimentam, un daži tiek noķerti
narkotiku slazdā. Viņi zaudē cerību. Nelabais ievāc savu ražu un sasaista viņus.
Sātans ir nodevējs, postītājs, bet viņa uzvara ir īslaicīga.
Velna eņģeļi pārliecina dažus, ka viņi ir dzimuši dzīvei, no kuras tie nevar izbēgt un ir
spiesti dzīvot grēkā. Visnegantākie meli ir, ka viņi nevar neko mainīt, vai nožēlot grēkus,
un ka tiem netiks piedots. Tā nevar būt patiesība. Viņi ir aizmirsuši Kristus veikto Grēku
Izpirkšanu.
„Jo, lūk, Tas Kungs, jūsu Pestītājs, izcieta nāvi miesā; tādēļ Viņš izcieta visu cilvēku
sāpes, lai visi cilvēki varētu nožēlot grēkus un nākt pie Viņa” (M&D 18:11).
Kristus ir Radītājs, Dziednieks. Ko Viņš ir radījis, Viņš var labot. Jēzus Kristus
evaņģēlijs ir grēku nožēlošanas un piedošanas evaņģēlijs (skat. 2. Nefija 1:13; 2. Nefija
9:45; Jēkaba 3:11; Almas 26:13–14; Moronija 7:17–19).
„Atcerieties dvēseļu vērtība ir Dieva acīs” (M&D 18:10).
Šis pārskats par šo mīlošu tēvu un noklīdušu dēlu, kas ņemts no Mormona grāmatas: vēl
vienas liecības par Jēzu Kristu, ir paraugs, piemērs.
Ikvienam no mums ir mīlošs Tēvs debesīs. Caur Tēva pestīšanas ieceri tie, kuri var
paklupt un krist, „[netiek] atmesti uz mūžiem” (Mormona grāmatas titullapa).
„Un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus!” (M&D 18:13).
„Tas Kungs nevar raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi; tomēr” (M&D 1:31–32),
„tam, kurš ir nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs
nepieminu” (M&D 58:42).
Vai var būt vēl patīkamāki un mierinošāki vārdi, kas vairāk pildīti ar cerību, kā šie vārdi
no Svētajiem Rakstiem? „Es, Tas Kungs, tos [viņu grēkus] vairs nepieminu” (M&D
58:42). Tā ir Mormona Grāmatas liecība, un tā ir mana liecība jums, Jēzus Kristus Vārdā,
āmen.
No comments:
Post a Comment