no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mūsu dabai jātiek izmainītai, lai kļūtu kā bērns, lai gūtu spēku, kas mums vajadzīgs, lai
būtu drošībā morālo briesmu laikos.
Dieva pravieši ir paredzējuši laikus, kuros mēs dzīvojam. Apustulis Pāvils rakstīja
Timotejam: „Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki.”1 Katrs, kuram ir acis, lai
redzētu laika zīmes, un ausis, lai dzirdētu praviešu vārdus, zinās, ka briesmas ir lielas.
Briesmu avots ir bezdievīguma spēki. Šie spēki palielinās. Un tādēļ kļūs grūtāk, nevis
vieglāk, turēt derības, kuras jānoslēdz, lai dzīvotu pēc Jēzus Kristus evaņģēlija.
Tiem no mums, kas raizējas par šādu savu nākotni un tiem, ko mēs mīlam — savā
ģimenē, kvorumā un klasēs — ir dota cerība apsolījumā, ko Tas Kungs mums devis par
drošības vietu priekšā esošajās vētrās. Šeit ir šīs vietas attēlojums vārdos. Jūs esat par to
lasījuši Svētajos Rakstos. To atkārtoti aprakstījuši dzīvojošie pravieši. Mīlošs tēvs par to
stāstīja saviem dēliem, cenšoties tos šādā veidā stiprināt pret kārdinājuma vētrām:
„Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir
Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus,
jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums,
tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat
cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar
krist.”2
Nekad nav bijis svarīgāk, kā tas ir tagad — saprast, kā celt uz šī drošā pamata. Es nezinu
labāku vietu, kur lūkoties, kā ķēniņa Benjamīna pēdējo sprediķi, kas pierakstīts Mormona
Grāmatā. Vairums no mums to nesen vēlreiz ir pārlasījuši un vairāk nekā vienu reizi to ir
pārdomājuši. Ķēniņš Benjamīns varēja redzēt mūs un mūsu pēcnācējus. Ar pravietisku
spēku viņš zināja, ar ko mēs saskaramies. No savas paša pieredzes viņš zināja par kara
šausmām. Viņš cīņā bija aizsargājis savus ļaudis, paļaujoties uz Dieva spēku. Viņš skaidri
saskatīja Lucifera drausmīgo spēku, lai mūs kārdinātu un pieveiktu.
Viņš bija izcils un svēts cilvēks. Un viņš, tāpat kā jebkurš cits Tā Kunga pravietis, zināja,
kā aicināt ļaudis celt uz šīs drošības klints.
Viņš savu runu sāka ar to, kā mums visiem jāsāk palīdzēt cilvēkiem izvairīties no
garīgām briesmām. Cilvēkiem ir jātic, ka briesmas ir reālas, lai tie vēlētos meklēt drošību.
Tiem vajag baidīties no sekām, ja šīs briesmas tiek ignorētas. Viņš izskaidroja briesmas,
ar kurām mēs saskaramies, tādēļ ka mēs esam brīvi, lai izvēlētos starp pareizo un
nepareizo, un tādēļ ka mēs nevaram izvairīties no šo izvēļu sekām. Viņš runāja tieši un
asi, jo viņš zināja, kādas bēdas var būt tiem, kas nedzirdēs un neuzklausīs viņa
brīdinājumus.
Tālāk citēts tas, kā viņš aprakstīja sekas, kādas ir mūsu izvēlei sekot vai nu Kristus Gara
mudinājumiem, vai ļauniem vēstījumiem, kas nāk no Sātana, kura nolūks ir kārdināt mūs
un ievilināt grēkā.
2
„Jo lūk, ak vai ir pasludināts tam, kas izvēlas paklausīt tam [ļaunam] garam; jo, ja viņš
izvēlas paklausīt tam un paliek un nomirst savos grēkos, tas pats dzer savas dvēseles
lāstu; jo sev par algu viņš saņem mūžīgu sodību, būdams pārkāpis Dieva likumu pretēji
savām paša zināšanām. ...
Tādēļ, ja tāds cilvēks nenožēlo grēkus un paliek, un nomirst kā Dieva ienaidnieks,
Dievišķās tiesas prasības izraisa viņa nemirstīgajā dvēselē spēcīgu savas vainas apziņu,
kas liek viņam atkāpties no Tā Kunga vaiga un piepilda viņa krūtis ar vainu un sāpēm, un
ciešanām, kas ir kā neizdzēšama uguns, kuras liesmas mūžīgi mūžos ceļas augšup.”
Ķēniņš Benjamīns turpina: „Ak, jūs visi vecie vīri un arī jaunie vīri, un jūs — mazie
bērni, kas varat saprast manus vārdus, jo es esmu skaidri runājis uz jums, lai jūs varētu
saprast, es lūdzu, lai jūs atmostos un pieminētu to, kuri ir krituši grēkā, drausmīgo
stāvokli.”3
Man šī brīdinājuma spēks veido tādu kā priekšstatu manā prātā par laiku, kad mēs katrs
pēc šīs dzīves stāvēsim Glābēja priekšā, lai tiktu tiesāti. Kad ķēniņš Benjamīns man saka
par atkāpšanos no Tā Kunga vaiga, tas manā sirdī rada satraukumu. Es varu redzēt sevi
tajā tiesas dienā stāvam cildenā un augšāmceltā Glābēja priekšā. Es no visas savas sirds
nevēlos atkāpties, bet drīzāk paraudzīties uz Viņu un redzēt Viņu smaidām un sakām:
„Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Ieej.”4
Ķēniņš Benjamīns paskaidro, kā mēs varam iegūt cerības dzirdēt šādus vārdus, ja mēs
atrodam veidu šajā dzīvē, lai izmainītu savu dabu caur Jēzus Kristus veikto Grēku
Izpirkšanu. Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam celt uz droša pamata un taisnīgumā stāvēt
stipri kārdinājuma vētru laikā.
Ķēniņš Benjamīns apraksta šo izmaiņu ar skaistu salīdzinājumu, ko tūkstošiem gadu
lietojuši pravieši un pats Tas Kungs. Tas ir — mēs varam un mums jātop kā bērnam, kā
mazam bērnam.
Dažiem to nebūs viegli saprast vai pieņemt. Vairums no mums vēlas būt stipri. Mēs
varbūt uzskatām, ka būt kā bērnam nozīmē būt vājam. Vairums vecāku ir vēlējušies, lai
viņu bērni reizēm nav tik bērnišķīgi. Pat apustulis Pāvils lietoja šos vārdus, kad viņš
grasījās mudināt, lai mēs savā dzīvē iekļautu žēlsirdību, tīro Kristus mīlestību: „Kad biju
bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad
atmetu bērna dabu.”5
Taču ķēniņš Benjamīns, kurš, tāpat kā jebkurš cits mirstīgs cilvēks, saprata, ko nozīmē
būt spēcīgam un drosmīgam cilvēkam, paskaidro, ka būt kā bērnam nenozīmē būt
bērnišķīgam. Tas nozīmē būt līdzīgam Glābējam, kurš lūdza Savu Tēvu pēc spēka, lai
spētu darīt Viņa gribu, un tad to darīja. Lai kļūtu kā bērnam un gūtu spēku, mūsu dabai ir
jāizmainās, lai mēs būtu drošībā morālu briesmu brīžos.
Tālāk rodams ķēniņa Benjamīna saviļņojošais apraksts par izmaiņām, lai kļūtu kā bērns,
un kā tās iegūstamas:
„Jo miesīgais cilvēks ir Dieva ienaidnieks un tāds ir bijis kopš Ādama Krišanas, un būs
mūžīgi mūžos, kamēr vien viņš neļaujas Svētā Gara mudinājumam un neatmet miesīgo
cilvēku, un nekļūst par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu, un nekļūst kā bērns —
3
pakļāvīgs, lēnprātīgs, pazemīgs, pacietīgs, pilns mīlestības, vēlēdamies pakļauties
visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņam, patiesi kā bērns pakļaujas
savam tēvam."6
Mēs atrodamies drošībā uz klints, kas ir Glābējs, ja mēs esam izrādījuši Viņam ticību,
esam pietiekoši ilgi un pietiekoši uzticīgi atsaukušies uz Svētā Gara norādījumiem turēt
baušļus, lai Izpirkšanas spēks spētu izmainīt mūsu sirdi. Ja mēs šāda veida pieredzē savās
spējās mīlēt un paklausīt esam kļuvuši kā bērns, mēs atrodamies uz droša pamata.
No ķēniņa Benjamīna mēs mācāmies, ko mēs varam darīt, lai mēs nokļūtu tajā drošajā
vietā. Taču atcerieties: tas, ko mēs darām, ir līdzekļi, nevis rezultāts, pēc kā mēs
tiecamies. Tas, ko mēs darām, ļauj Jēzus Kristus veiktajai Grēku Izpirkšanai izmainīt mūs
par tādiem, kādiem mums jābūt. Mūsu ticība Jēzum Kristum noved mūs līdz grēku
nožēlošanai un Viņa baušļu turēšanai. Mēs paklausām un mēs nepadodamies
kārdinājumam, sekojot Svētā Gara iedvesmām. Laika gaitā mūsu būtība izmainīsies. Mēs
kļūsim kā mazs bērns, kas ir paklausīgs Dievam un vairāk mīlošs. Šī izmaiņa, ja mēs
darām visu, kas vajadzīgs, lai to saglabātu, sagatavos mūs baudīt dāvanas, kas nāk caur
Svēto Garu. Tad mēs būsim drošībā uz vienīgās drošās klints.
Līdzīgi jums, es esmu jutis, ko ķēniņš Benjamīns domāja, kad viņš teica, ka mēs varam
kļūt kā mazs bērns Dieva priekšā. Es tāpat kā jūs esmu lūdzis, lai zinātu, kā rīkoties, kad
saskaros ar izvēlēm, kurām sekas ir mūžībā. Daudzu gadu gaitā es esmu redzēji paraugu,
kā atbildes uz šādu lūgšanu nāk visskaidrākā veidā.
Reiz, piemēram, es lūdzu nakts laikā, lai zinātu, ko man jāizvēlas darīt nākamajā rītā. Es
zināju, ka nevienai citai izvēlei nevar būt lielāka ietekme uz citu un manu dzīvi. Es
zināju, kura izvēle likās visērtākā. Es zināju, kādu iznākumu es vēlos. Taču es nespēju
saskatīt nākotni. Es nespēju saskatīt, kura izvēle vadītu uz attiecīgo iznākumu. Tādēļ risks
kļūdīties man likās pārāk liels.
Es lūdzu, taču stundām ilgi likās, ka nav nekādas atbildes. Īsi pirms rītausmas pār mani
nāca sajūta. Vairāk nekā jebkad, kopš biju bērns, es jutos kā bērns. Likās, ka mana sirds
un mans prāts kļūst pavisam klusi. Šajā iekšējā klusumā bija miers.
Sev par pārsteigumu apjautu, ka lūdzu skaļi: „Debesu Tēvs, nav svarīgi tas, ko es vēlos.
Es vairs neraizējos par to, ko es vēlos. Esmu vienīgi vēlos, lai notiek Tavs prāts. Tas ir
viss, ko es vēlos. Lūdzu, pasaki man, ko darīt.”
Tajā brīdī es jutos tik iekšēji kluss, kā jebkad nebiju juties. Un tad nāca vēstījums, un es
biju pārliecināts, no kā tas nāca. Bija skaidrs, kas man jādara. Es nesaņēmu nekādu
solījumu par iznākumu. Bija vienīgi pārliecība, ka es esmu bērns, kuram tika pateikts,
kurš ceļš ved uz turieni, kur Viņš vēlējās, lai es dotos.
No šīs un neskaitāmām līdzīgām pieredzēm es uzzināju, ka Svētā Gara raksturojums —
klusa, mierīga balss — ir īsts. Tas skan dzejiski, taču tā nav dzeja. Vienīgi tad, kad mana
sirds bija mierīga un klusa, pakļāvīga kā mazam bērnam, Gars manā sirdī un prātā bija
skaidri sadzirdāms.
4
Ķēniņš Benjamīns mums mācīja, kā šādi brīži var nākt biežāk, kuriem ir jānāk, jo mēs
saskaramies ar briesmām. Viņš mums sacīja, ka ir lietas, ko mēs varam un kas mums
jādara, lai uzaicinātu šo svētību, kas izmaina sirdi, lai tā ir līdzīga kā mazam bērnam.
Tam visam ir saistība ar darbību, kas vajadzīga, lai attīstītu lielāku ticību Jēzum Kristum
un tādējādi sagatavotos palīdzībai no Svētā Gara. Ķēniņš Benjamīns tam sniedza iemeslu:
„Un vēl, es saku jums, ka netiks dots neviens cits vārds, ne cits ceļš, ne veids, kā glābšana
varētu nākt pie cilvēku bērniem, kā vien iekš un caur Kristus, Tā Visvarenā Kunga,
Vārdu.”7
Tas, kas mums vajadzīgs, ir ticība Viņam un mīlestība pret Viņu. Mums jāzina, ka Viņš
dzīvo un kas Viņš ir. Ja tā ir, mēs Viņu mīlēsim. Šajos vārdos, ko jūs esat bieži dzirdējuši,
ķēniņš Benjamīns ieteica, kā Viņu iepazīt:
„Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis un kas ir viņam svešs, un ir tālu no
viņa sirds domām un vēlmēm?”8
Mēs sākam mīlēt tos, kuriem mēs kalpojam. Ja mēs izvēlamies sākt kalpot Skolotājam
tikai ar ticības atblāzmu, mēs sāksim Viņu iepazīt. Mēs sāksim iepazīt Viņa nolūkus
cilvēkiem, kuriem mēs kalpojam Viņa labā. Pat, ja tie nepieņem mūsu piedāvājumu tiem
kalpot, mēs sajutīsim Viņa atzinību, ja būsim neatlaidīgi.
Esot neatlaidīgiem, mēs sajutīsim nepieciešamību pēc Svētā Gara ietekmes, jo mūsu
uzdevums mums liksies pārāk grūts. Mūsu pazemīgā lūgšana mūsu Debesu Tēvam tiks
atbildēta. Svētā Gara galvenais uzdevums ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus. Kad mēs
lūdzamies pēc palīdzības Viņa kalpošanā, Svētais Gars nāks un stiprinās mūsu ticību.
Mūsu ticība Glābējam pieaugs. Un, turpinot Viņam kalpot, mēs sāksim Viņu mīlēt.
Aicinājums kalpot ir aicinājums mīlēt Skolotāju, kuram mēs kalpojam. Tas ir aicinājums
izmainīt mūsu būtību.
Lai savā sirdī saglabātu šīs izmaiņas svētību, vajadzīga apņemšanās, pūles un ticība.
Ķēniņš Benjamīns mācīja kaut vai nedaudz no tā, kas vajadzīgs. Viņš teica, ka, lai
saglabātu savu grēku piedošanu no dienas uz dienu, mums jāpabaro izsalkušie, jāapģērbj
kailie, jāapmeklē slimie un jāpalīdz cilvēkiem gan garīgi, gan laicīgi.9 Viņš brīdināja, ka
mums jāsargās, lai mūsu sirdī neienāktu pat strīdu sajūtas.10 Viņš paskaidroja, ka varenā
izmaiņa, kas nāk caur Grēku Izpirkšanu, darbojoties mūsos, — ka tā var mazināties, ja
mēs nesargājamies no grēka. Tas Kungs teica brīdinājumā: „Tāpēc, lai baznīca rūpējas un
lūdz vienmēr Dievu, lai viņi nekristu kārdinājumā; jā, un pat tiem, kas ir iesvētīti, arī ir
jārūpējas.”11
Grēku dēļ šo dāvanu var zaudēt. Ķēniņš Benjamīns mācīja, ka mēs esam atbildīgi par
apņēmīgiem centieniem, kas nepieciešami, lai nepadotos kārdinājumam. Viņš brīdināja
savus ļaudis par konkrētiem kārdinājumiem. Taču pēc šo brīdinājumu sniegšanas viņš
noteica to saistības. Tad, kad mēs nelūdzam, lai mēs netiktu ievesti kārdinājumā un būtu
atpestīti no ļauna, mēs esam paši par sevi atbildīgi. Šeit ir vārdi, ko viņš sacīja, kas nav
viņa vārdi, bet Dieva:
„Un beidzot, es nevaru jums pateikt visas lietas, ar ko jūs varat sagrēkot; jo ir dažādi ceļi
un veidi, pat tik daudz, ka es nevaru tos saskaitīt.
5
Bet es varu jums pateikt to, ka, ja jūs neuzmanīsit sevi un savas domas, un savus vārdus,
un savus darbus, un neievērosit Dieva baušļus, un neturpināsit ticībā tam, ko esat
dzirdējuši par mūsu Kunga atnākšanu, līdz pat savas dzīves beigām, jūs iesit bojā. Un tad,
ak cilvēk, atceries un neaizej bojā!”12
Ar Svētā Gara palīdzību mēs varam sevi uzmanīt. Mēs varam lūgt, lai atpazītu un
noraidītu pirmās domas par grēku. Mēs varam lūgt, lai atpazītu brīdinājumu nerunāt
vārdus, kas var kādu citu sāpināt vai kārdināt. Un mēs varam, kad tas ir vajadzīgs, lūgt
pēc pazemības un ticības, lai nožēlotu grēkus.
Noteikti būs cilvēki, kas dzird manu balsi, kuriem to prātā būs šāda doma: „Bet man
kārdinājumi ir pārāk lieli. Es pretojos tik ilgi, cik vien spēju. Baušļi man ir pārāk grūti.
Standarts ir pārāk augsts.”
Tas tā nav. Glābējs ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā. Viņš zina mūsu vājības. Viņš zina, kā
palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.13
Es sniedzu jums savu liecību, ka Glābējs dzīvo un ka Viņš ir drošs pamats. Es zinu, ka,
rīkojoties ticībā Viņam, mēs varam tikt attīrīti un izmainīti, lai kļūtu šķīsti un stipri, kā
mazs bērns. Es sniedzu jums savu liecību, ka Svētais Gars var vadīt mūs patiesībā un
prom no grēka.
Džozefs Smits redzēja Debesu Tēvu un Viņa mīļoto Dēlu. Mormona Grāmata ir Dieva
Vārds un liecība par Jēzu Kristu kā mūsu Glābēju. Šī ir patiesā Baznīca. Es zinu, ka mēs
varam izvēlēties apsolīto mūžīgās dzīves prieku, lai cik grūti laiki arī būtu.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. 2. Timoteja 3:1.
2. Helamana 5:12.
3. Mosijas 2:33, 38, 40.
4. Skat. Mateja 25:21.
5. 1. korintiešiem 13:11.
6. Mosijas 3:19.
7. Mosijas 3:17.
8. Mosijas 5:13.
9. Skat. Mosijas 4:26.
10. Skat. Mosijas 2:32.
6
11. M&D 20:33-34.
12. Mosijas 4:29-30.
13. Skat. M&D 62:1.
No comments:
Post a Comment