no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mums ir jācenšas izprast, kad mēs attālināmies no Tā Kunga Gara, . . . un jāmācās no
izvēles un ietekmes, kas mūs nošķir no Svētā Gara.
Šodien es izteikšu atgādinājumu un piekodinājumu tiem no mums, kas esam Pēdējo
Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Es lūdzu un aicinu Svēto Garu atbalstīt mani
un jūs, kad mēs kopā mācīsimies.
Kristīšana ar iegremdēšanu grēku atlaišanai ir Jēzus Kristus evaņģēlija ievada
priekšraksts, pirms kura ir jābūt ticībai Glābējam un patiesai un pilnīgai grēku
nožēlošanai. Pēc kristīšanas ūdenī jāseko kristīšanai ar Svēto Garu, lai priekšraksts būtu
pabeigts (skat. Bible Dictionary: Baptism, 618. lpp.). Kā Glābējs mācīja Nikodēmam: „Ja
kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā” (Jāņa 3:5). Mans vēstījums
šajā pēcpusdienā balstās uz kristīšanu ar Garu un svētībām, kas nāk no attiecībām ar
Svēto Garu.
Kristīšanas priekšraksts un ar to saistītā derība
Kad katrs no mums kristījās, mēs stājāmies svinīgā derībā ar mūsu Debesu Tēvu. Derība
ir vienošanās starp Dievu un Viņa bērniem uz zemes, un ir svarīgi saprast, ka Dievs
nosaka visu evaņģēlija derību nosacījumus. Jūs vai es, mēs neizlemjam derības
nosacījumus. Drīzāk, pielietojot savu rīcības brīvību, mēs pieņemam tādus derības
nosacījumus un prasības, kādas iedibinājis Mūžīgais Tēvs (skat. Bible Dictionary:
„Covenant,” 51).
Glābjošais kristīšanas priekšraksts ir jāizpilda kādam, kam ir atbilstošās pilnvaras no
Dieva. Fundamentālie nosacījumi derībai, kurā mēs stājamies, ieejot kristīšanas ūdeņos ir
šādi: mēs apliecinājām, ka būsim ar mieru pieņemt Jēzus Kristus Vārdu, un vienmēr
atcerēsimies Viņu un turēsim Viņa baušļus. Apsolītās svētības, kas seko šīs derības
godāšanai ir, ka Viņa Gars vienmēr būs ar mums (skat. M&D 20:77). Citiem vārdiem,
kristīšana ar ūdeni noved pie tiesībām uz Dievības trešās personas nepārtrauktu
sabiedrību.
Konfirmēšana un kristīšana ar Garu
Pēc kristīšanas katram no mums uz galvas uzlika rokas tie, kam ir priesterības pilnvaras
un konfirmēja mūs par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, un piešķīra
mums Svēto Garu (skat. M&D 49:14). Izteikums konfirmēšanas laikā: „Saņem Svēto
Garu” bija norādījums tiekties pēc kristīšanas ar Svēto Garu.
Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Ja kristīšana netiek veikta ar nolūku atlaist grēkus un
saņemt Svēto Garu, tad tikpat labi jūs varētu kristīt smilšu maisu cilvēka vietā. Kristīšana
ar ūdeni ir tikai daļēja kristīšana un tai nav vērtības bez otrās daļas, kas ir kristīšana ar
2
Svēto Garu” (History of the Church, 5:499). Mēs tikām kristīti ar iegremdēšanu mūsu
grēku atlaišanai. Bet mums ir jātop kristītiem arī ar iegremdēšanos Tā Kunga Garā „un
tad nāk jūsu grēku piedošana ar uguni un ar Svēto Garu” (2. Nefija 31:17).
Iegūstot pieredzi ar Svēto Garu, mēs saprotam, ka intensitāte, ar kādu jūtam Gara
ietekmi, ne vienmēr ir vienāda. Spēcīga garīgā pieredze nenāk bieži. Pat esot ticīgiem un
paklausīgiem, vienkārši ir tādi brīži, kad Gara norādījumi, iedrošinājums un miers mūsu
dzīvē nav viegli atpazīstams. Patiesībā Mormona Grāmata apraksta ticīgos lamaniešus,
kas „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to” (3. Nefijs 9:20).
Svētā Gara ietekme ir aprakstīta Svētajos Rakstos kā „klusa balss” (1. ķēniņu 19:12; skat.
arī 3. Nefijs 11:3) un „mierīga, ļoti maiga balss” (Helamana 5:30). Tādējādi Tā Kunga
Gars parasti sazinās ar mums klusi, maigi un mierīgi.
Sevis attālināšana no Tā Kunga Gara
Personīgajās studijās un mācoties klasē, mēs atkārtoti uzsveram, cik svarīgi ir atpazīt
iedvesmu un pamudinājumus, ko saņemam no Tā Kunga Gara. Uz šāda pieeja ir pareiza
un noderīga. Mums ir uzcītīgi jātiecas atpazīt un atbildēt uz pamudinājumiem, kas nāk.
Tomēr bieži svarīgs kristīšanas ar Garu aspekts var tikt nomākts mūsu garīgās attīstības
dēļ.
Mums ir jācenšas izprast, kad mēs „[attālināmies] no Tā Kunga Gara, ka tam nebūs vairs
vietas [mūsos], lai [mēs] varētu tikt svētīti, aplaimoti un pasargāti” (Mosijas 2:36). Tieši
tāpēc, ka solītā svētība ir, ka Viņa Gars vienmēr varēs būt ar mums, mums ir jābūt
uzmanīgiem un jāmācās no izvēles un ietekmes, kas mūs nošķir no Svētā Gara.
Standarts ir skaidrs. Ja ir kaut kas, ko mēs domājam, redzam dzirdam vai darām, kas
nošķir mūs no Svētā Gara, tad mums jāpārstāj domāt, redzēt, dzirdēt vai darīt šo lietu. Ja
pasākums, kam būtu jāizklaidē mūs, piemēram, attālina mūs no Svētā Gara, tad noteikti
šādā veida izklaide nav priekš mums. Tādēļ, ka Gars nevar uzturēties tur, kur ir
vulgaritāte, rupjības vai nepiedienība, tad skaidrs, ka šādas lietas nav priekš mums. Ja,
iesaistoties pasākumos, no kuriem, kā zinām, būtu jāizvairās, mēs atgrūžam Garu, tad
šādi pasākumos noteikti nav priekš mums.
Es apzinos, ka esam krituši vīrieši un sievietes, kas dzīvo mirstīgā pasaulē un ka Svētā
Gara klātbūtne nevar būt ar mums ik sekundi katrā minūtē, stundā un dienā. Tomēr
Svētais Gars var būt ar mums bieži, ja ne visu laiku — un noteikti Gars biežāk var būt ar
mums nekā nebūt. Kļūstot aizvien vairāk iegremdētiem Tā Kunga Garā, mums ir jācenšas
atpazīt iedvesmas, kad tās nāk un to ietekmi vai atgadījumus, kas attur mūs no Svētā
Gara.
Pieņemt „Svēto Garu par savu ceļvedi” (D&C 45:57) ir iespējams un tas ir svarīgi mūsu
garīgajai izaugsmei un ir glābiņš aizvien bezdievīgākajā pasaulē. Dažkārt mēs, Pēdējo
Dienu Svētie, izturamies tā, it kā Svētā Gara ietekme mūsu dzīvē būtu rets vai izņēmuma
gadījums. Mums ir jāatceras derību solījumu, ka Viņa Gars vienmēr varēs būt ar mums.
Šī dievišķā svētība attiecas un ikvienu Baznīcas locekli, kas ir ticis kristīts, konfirmēts un
kam dots norādījums „saņemt Svēto Garu”.
3
Liahona kā mūsdienu paraugs un pavadonis
Mūsdienās Mormona Grāmata ir galvenais avots, pie kura griezties pēc palīdzības, lai
iemācītos, kā veicināt Svētā Gara pastāvīgu sabiedrību. Apraksts Mormona Grāmatā par
Liahonu — norādītāju vai kompasu, ko Lehijs ar ģimeni izmantoja, ceļojot tuksnesī, tika
iekļauts aprakstā kā īpašs paraugs un pavadonis mūsdienām un kā būtiska mācība par to,
kas mums jādara, lai baudītu Svētā Gara svētības.
Cenšoties būt taisnīgākiem savā attieksmē un rīcībā, Svētais Gars šodien kļūst par to, kas
Liahona bija Lehijam ar ģimeni viņu dienās. Tie paši faktori, kas lika Liahonai darboties
Lehija labā, Svēto Garu aicinās mūsu dzīvē. Un tie paši faktori, kas liedza Liahonai
darboties sendienās, arī šodien liegs tuvināties Svētajam Garam.
Liahona: mērķi un principi
Studējot un pārdomājot Liahonas mērķus un principus, pēc kuriem tā darbojās, es liecinu,
ka mēs saņemsim iedvesmu, kas piemērota mūsu personīgajiem un ģimenes apstākļiem
un vajadzībām. Mēs varam tikt un tiksim svētīti ar Svētā Gara dotajiem noradījumiem.
Tas Kungs sagatavoja Liahonu un deva to Lehijam un viņa ģimenei pēc tam, kad tie
pameta Jeruzālemi un ceļoja tuksnesī (skat. Almas 37:38 un M&D 17:1). Šis kompass vai
rādītājs Lehijam un viņa karavānai norādīja ceļu, pa kuru iet (skat. 1. Nefija 16:10) tieši
„taisnu virzienu uz Apsolīto Zemi” (Almas 37:44). Liahonas rādītāji darbojās „saskaņā ar
ticību un centību, un uzmanību” (1. Nefija 16:28), kas bija ceļotājiem, un nedarbojās, kad
ģimenes locekļi bija strīdīgi, rupji, laiski vai nevērīgi (skat. 1. Nefija 18:12, 21; un Almas
37:41, 43).
Kompass nodrošināja arī veidu, kādā Lehijs ar ģimeni varēja iegūt lielāku „sapratni par
Tā Kunga ceļiem” (1. Nefija 16:29). Tādējādi, Liahonas galvenais mērķis bija sniegt
norādījumus garā un prasīgā ceļojuma laikā. Vadītājs bija fizikāls instruments, kas
kalpoja kā ārējs norādītājs iekšējam garīgajam stāvoklim Dieva priekšā. Tas darbojās
saskaņā ar ticības un uzcītības principiem.
Tieši tā kā sendienās tika svētīts Lehijs, mūsdienās katram no mums ir dots garīgs
kompass, kas var sniegt norādījumus mūsu mirstīgajā ceļojumā. Jums un man tika
piešķirts Svētais Gars, kad mēs no pasaules caur kristīšanos un konfirmāciju iegājām
Glābēja Baznīcā. Ar svētās priesterības pilnvarām mēs tikām konfirmēti par Baznīcas
locekļiem un pamācīti tiekties pēc pastāvīgas Patiesības Gara klātbūtnes, „ko pasaule
nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi
ir pie jums un mājo jūsos” (Jāņa 14:17).
Turpinot virzīties uz priekšu pa dzīves ceļu, mēs saņemam norādījumus no Svētā Gara
tieši tāpat, kā Lehijs saņēma norādījumus caur Liahonu. „Jo lūk, atkal es saku jums, ka, ja
jūs uzsāksit šo ceļu un saņemsit Svēto Garu, tas rādīs jums visu, kas jums jādara” (2.
Nefija 32:5).
Svētais Gars darbojas mūsu dzīvē tieši tā, kā Liahona darbojās Lehija un viņa ģimenes
dzīvē, saskaņā ar mūsu ticību, uzcītību un uzmanību.
4
„Lai tikumību rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava pārliecība kļūs stipra Dieva
klātbūtnē . . .
Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis, un tavs zizlis nemainīgs taisnīguma un
patiesības zizlis” (M&D 121:45–46).
Un Svētais Gars nodrošina mums šodien veidus, kā „ar mazām un vienkāršām lietām”
(Almas 37:6) mēs varam saņemt lielāku sapratni par Tā Kunga ceļiem. „Bet Aizstāvis,
Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko
Es jums esmu sacījis” (Jāņa 14:26).
Tā Kunga Gars var būt mūsu ceļvedis un svētīs mūs ar virzienu, norādījumiem un garīgu
aizsardzību mūsu mirstīgā ceļojumā. Svēto Garu mēs aicinām ienākt mūsu dzīvē caur
nozīmīgu personīgo un ģimenes lūgšanu, studējot Kristus vārdus, caur uzcītīgu un pilnīgu
paklausību, uzticību derībām un to godāšanu, un caur tikumību, pazemību un kalpošanu.
Mums neatlaidīgi jāizvairās no lietām, kas ir nepiedienīgas, vulgāras, rupjas, grēcīgas vai
ļaunas, kas attur mūs no Svētā Gara klātbūtnes.
Tapāt mēs aicinām Svētā Gara sabiedrību sabatā, cienīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu.
„Un lai tu varētu pilnīgāk turēt sevi pasaules neaptraipītu, tev ir jāiet lūgšanas namā un
jāpienes savi rituāli Manā svētajā dienā” (M&D 59:9).
Caur Svētā Vakarēdiena priekšrakstu mēs atjaunojam savu kristību derību un saglabājam
grēku atlaišanu (skat. Mosijas 4:12, 26). Turklāt, ik nedēļu mums tiek atgādināts
solījums, ka Viņa Gars vienmēr varēs būt ar mums. Cenšoties turēt sevi tīrus un pasaules
neaptraipītus, mēs kļūstam par cienīgiem traukiem, kuros vienmēr var mājot Tā Kunga
Gars.
1847. gada februārī Brigamam Jangam sapnī vai vīzijā parādījās pravietis Džozefs Smits.
Prezidents Jangs jautāja pravietim, vai tam bija kāds vēstījums brāļiem. Pravietis Džozefs
atbildēja: „Saki ļaudīm būt pazemīgiem un ticīgiem, un pārliecināties, ka tie patur Tā
Kunga Garu, un tas vadīs viņus pareizi. Esiet uzmanīgi un neatraidiet mazo balsi; tā
mācīs, ko darīt un kurp iet; tā nesīs valstības augļus” (skat. Teachings of Presidents of the
Church: Brigham Young [1997], 41; pielikts uzsvars). No visām patiesībām, ko pravietis
varētu būt mācījis Brigamam Jangam šī notikuma laikā, viņš uzsvēra Tā Kunga Gara
iegūšanas un saglabāšanas nozīmi.
Mani dārgie brāļi un māsas, es liecinu par Dieva, Mūžīgā Tēva un Viņa Dēla, Jēzus
Kristus un Svētā Gara dzīvo esamību. Katrs no mums centīsimies dzīvot tā, lai Viņa Gars
vienmēr varētu būt ar mums, un tādējādi mēs būtu tiesīgi saņemt virziena, norādījumu un
aizsardzības svētības, kas ir būtiskas šajās pēdējās dienās. Svētajā Jēzus Kristus Vārdā,
āmen.
No comments:
Post a Comment