no Septiņdesmito kvoruma
Ievērojot Debesu Tēva baušļus, mūsu ticība aug, mēs augam zināšanās un garīgajā
spēkā, un mums kļūst vieglāk pieņemt pareizos lēmumus.
Pirms kāda laika, braucot ar mašīnu, man bija jāapstājas pie sarkanās gaismas. Priekšā
stāvošais satiksmes līdzeklis pievērsa manu uzmanību. Uzlīme vēstīja: „Es daru, ko
gribu.”
Es prātoju, kāpēc lai kāds vēlētos likt šādu apgalvojumu uz sava transportlīdzekļa?
Kas bija tas, ko viņš gribēja pavēstīt? Iespējams, ka šī transporta līdzekļa vadītājs
gribēja publiski paziņot to, ka viņš ir ieguvis pilnīgu brīvību, vienkārši darot to, ko
grib. Man par to domājot, es sapratu, ka pasaule būtu visai haotiska, ja katrs darītu to,
ko viņš vai viņa grib darīt.
Tas ir acīmredzams, ka sabiedrībā valda juceklis par šo tēmu. Plašsaziņas līdzekļos,
reklāmās, pārraidēs un citur mēs saskatām idejas, kuras izplata apgalvojumu, ka tas,
kas dara to, ko grib, priecāsies par brīvību un būs laimīgs. Tas noved pie domas, ka
vienīgais kritērijs mūsu lēmumiem ir tas, kas ir patīkams mums, tas, kas ir jautrs, vai
tas, kas saskan ar mūsu personīgajām vēlmēm.
Debesu Tēvs mums ir devis labāku priekšstatu. Tas ir Viņa izcilais glābšanas plāns,
kurš sniedz mums īstu brīvību un laimi. Mormona Grāmatā mēs lasām „Un Mesija
nāks laika pilnībā, lai Viņš varētu atpestīt cilvēku bērnus no krišanas. Un tāpēc, ka
viņi ir atpestīti no krišanas, viņi ir kļuvuši brīvi uz mūžiem, atšķirdami labu no ļauna;
lai rīkotos paši un nevis lai ar viņiem rīkotos, izņemot tikai, ja tas būs ar likuma sodu
tajā lielajā un pēdējā dienā, saskaņā ar baušļiem, ko Dievs ir devis.
Tāpēc cilvēki ir brīvi miesā, un visas lietas ir dotas tiem, kuras ir noderīgas cilvēkam.
Un viņi var brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku,
vai izvēlēties gūstu un nāvi, saskaņā ar velna gūstu un varu; jo viņš tiecas, lai visi
cilvēki varētu būt nelaimīgi līdzīgi viņam pašam.”1
Kad mēs ieradāmies šai pasaulē, mēs paņēmām līdzi no savām debesu mājām Dieva
dotu dāvanu un privilēģiju, kuru mēs saucam par mūsu izvēles brīvību. Tā mums dod
tiesības un spēku pieņemt lēmumus un izvēlēties. Izvēles brīvība ir mūžīgs likums.
Prezidents Brigams Jangs, runājot par mūsu izvēles brīvību, mācīja: „Šis ir likums,
kurš ir eksistējis visu mūžību, un eksistēs visās mūžībās, kuras vēl būs. Katrai
saprātīgai būtnei ir jābūt tiesībām izvēlēties.”2
Prezidents Vilfords Vudrafs apskata to pašu tēmu: „Izvēles brīvība vienmēr ir bijusi
cilvēku mantojums, Dieva likuma un vadības kontrolēts. Tā bija debesu debesīs vēl
pirms pasaule tika radīta, un Tas Kungs to tur aizstāvēja un aizsargāja pret Lucifera
un to, kas atbalstīja viņu, agresiju. . . Dēļ izvēles brīvības šķīstības jūs, es un visa
cilvēce esam kļuvuši par atbildīgām būtnēm, atbildīgām par kursu, kuram sekojam,
par dzīvi, kuru dzīvojam un par darbībām, kuras veicam.”3
Kad Tas Kungs mācīja Ābrahāmam par garu mūžīgo dabu un par to, ka viņš bija
izvēlēts vēl pirms dzimšanas, Viņš izskaidroja vienu no svarīgākajiem iemesliem
2
nākšanai uz zemes, sakot: „Un tā mēs tos pārbaudīsim, vai tie darīs visu, ko Dievs
Tas Kungs viņiem pavēlēs.”4
Tādējādi izvēles brīvība padara mūsu dzīvi uz zemes par pārbaudes laiku. Ja mums
nebūtu šīs brīnišķās izvēles brīvības dāvanas, mums nebūtu iespējas parādīt Debesu
Tēvam, vai mēs darīsim visu, ko Viņš mums pavēlēs.
Lai mēs varētu izmantot izvēles brīvību, mums ir jābūt zināšanām par labo un ļauno,
mums ir jābūt iespējai izvēlēties, un pēc izvēles izdarīšanas, ir jābūt sekām par
izdarīto izvēli.
Esmu apguvis, ka, ievērojot Debesu Tēva baušļus, mūsu ticība aug, mēs augam
zināšanās un garīgajā spēkā, un mums kļūst vieglāk pieņemt pareizos lēmumus.
Mūsu izcilais piemērs, Kungs Jēzus Kristus parādīja pilnīgu piemēru tam, kā izmantot
izvēles brīvību. Tai Debesu sanāksmē, kad mums tika darīts zināms Tēva plāns, ka
mums būs iespēja nākt uz zemi un saņemt ķermeni, Mīļais Dēls, kurš bija Mīļotais un
Izraudzītais no Tēva jau no paša sākuma, teica Savam Tēvam: „Tēvs, lai notiek Tava
griba, un Tava slava lai ir mūžu mūžos.”5
Tāpat arī mums būtu jāpieņem lēmumus, izmantojot tos pašus kritērijus. Tā vietā, lai
teiktu: „Es daru, ko gribu,” mūsu moto vajadzētu būt: „Es daru to, ko Tēvs grib, lai es
darītu.”
Ja mēs tā darām, tad varam būt pārliecināti, ka Tā Kunga svētības izlīs pār mums. Var
gadīties, ka mums ir jāpieņem šādi lēmumi tad, kad mums tas ir neizdevīgi. Taču
esmu iemācījies, ka, kaut arī reizēm tas neatbilst mūsu plāniem, tomēr, ja mēs
pieņemam pareizo lēmumu, Tas Kungs parūpēsies par mums pēc Sava prāta, kurš
mums tajā brīdī vēl nav zināms.
Kad 1989 gadā mēs tikām pārcelti no Vācijas Hamburgas misijas uz Austrumvāciju,
lai vadītu Drēzdenes misiju, tas bija nepiemērots laiks priekš mūsu ģimenes. Mūsu
bērni tikko bija adaptējušies savā jaunajā skolā Hamburgā, un pēkšņi viņiem
vajadzēja iepazīt Austrumvācijas sociālistisko skolu sistēmu. Viens bērns pat nevarēja
braukt ar mums, jo viņai vajadzēja pabeigt mācības Rietumos. Taču esam mācījušies
no šīs pieredzes, ka tas, kas liekas grūti no sākuma, beigās izrādās mums visiem par
lielu svētību. Tam Kungam ir Savs veids, kā parūpēties par mūsu pārbaudījumiem.
Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu tik ļoti pateicīgs par brīnišķo izvēles brīvības
dāvanu, kuru mūsu Debesu Tēvs mums ir devis. Esmu pateicīgs, ka zinu, ka mēs esam
Viņa bērni. Es zinu pēc paša daudzajām pieredzēm, ka Viņš mīl un rūpējas par mums.
Es zinu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, mūsu Glābējs un Pestītājs. Es zinu, ka
pravietis Džozefs Smits redzēja Tēvu un Dēlu un ka viņš ir Atjaunošanas pravietis. Es
zinu, ka pravietis Gordons B. Hinklijs ir mūsdienu pravietis.
Par šo es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. 2. Nefija 2:26–27
2. Deseret News, 1866. g. 10. okt., 355.
3
3. Millennial Star, 1889. g. 14. okt., 642.
4. Abrahāma 3:25
5. Mozus 4:2
No comments:
Post a Comment