Augstākā Prezidija pirmais padomnieks
Šeit un tagad apņemsimies iet pa šo šauro ceļu, kas ved mājās pie mūsu Tēva.
Pirms daudziem gadiem, kad biju uzdevumā skaistajās Tongas salās, man bija privilēģija
apmeklēt mūsu Baznīcas skolu, Liahonas vidusskolu, kur mūsu jauniešus māca skolotāji
ar vienkāršu, vienojošu ticību — sniedzot apmācību prātam un sagatavošanai dzīvei. Tajā
reizē, ieejot kādā klasē, es pamanīju, cik ļoti uzmanīgi bērni klausās savu vietējo
skolotāju. Viņa un pārējo mācību grāmatas uz galdiem gulēja aizvērtas. Savā rokā viņš
turēja savāda izskata zvejas pievilinātāju, kas bija veidots no apaļa akmens un lieliem
gliemežvākiem. Es uzzināju, ka tas ir slazds maka–feke jeb astoņkājiem. Tongā astoņkāju
gaļa ir delikatese.
Skolotājs skaidroja, ka tonganiešu zvejnieki lavās gar rifu, vadot savas piesietās laivas ar
vienu roku un ar otru roku pār laivas malu pievilinot maka–feke. Astoņkājis izmetas
laukā no savas klinšu alas un satver slazdu, sajaucot to ar ļoti pieprasītu maltīti.
Astoņkāja tvēriens ir tik ciešs, un tā instinkts neatlaist dārgo balvu ir tik stiprs, ka
zvejnieks var to viegli iemest tieši laivā.
Skolotājam bija viegli veikt pāreju, paskaidrojot dedzīgajiem jauniešiem ar plati
pavērtajām acīm, ka ļaunais — pats Sātans — ir izveidojis tā sauktos maka–feke, ar
kurām pievilināt neko nenojaušošus cilvēkus un gūt varu pār to likteņiem.
Mūsdienās mums visapkārt atrodas maka–fekes, ar kurām Ļaunais mūs kārdina un ar
kurām viņš cenšas mūs pievilināt un pēc tam noķert mūs slazdā. Kad tās reiz ir satvertas,
šādas maka–fekes atlaist ir tik ļoti grūti — un dažreiz gandrīz neiespējami. Lai būtu
drošībā, mums tās jāatpazīst, kas tās ir, un tad jābūt nelokāmiem savā apņēmībā no tām
izvairīties.
Pastāvīgi mūsu priekšā ir netikumības maka–feke. Gandrīz visur, kur mēs atrodamies, ir
tādi, kas vēlas, lai mēs domātu, ka tas, kas reiz tika uzskatīts par netikumību, tagad ir
pieņemami. Es domāju par Svēto Rakstu vietu: „Ak vai tiem, kas ļaunu sauc par labu un
labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību.”1 Tāda ir netikumības
maka–feke. Mormona Grāmatā mums tiek atgādināts, ka šķīstība un tikumība ir vērtīgāka
par visu citu.
Kad nāk kārdinājums, atcerieties apustuļa Pāvila gudro padomu, kas paziņoja: „Jūs
piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt
pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”2
Vēl ļaunais mūs vilina ar pornogrāfijas maka–feke. Tas vēlas, lai mēs domātu, ka
pornogrāfijas skatīšanās nevienam ļaunu nedara. Cik piemērota ir Aleksandra Popa
klasika „Cilvēks par cilvēku”:
Netikums ir tik drausmīga izskata monstrs,
Lai tiktu nīsts, to vajag tikai redzēt;
2
Taču skatīts pārāk bieži, pazīstot tā seju,
No sākuma mēs izturam, tad žēlojam, tad pieņemam.3
Daži izdevēji un izdevniecības deģenerē savus izdevumus, katru dienu nodrukājot
miljoniem pornogrāfijas vienību. Nekādi izdevumi netiek žēloti, lai radītu produktu, ko
skatās un pēc tam atkārtoti skatās. Viens no pieejamākiem pornogrāfijas avotiem
mūsdienās ir internets, jo cilvēks var ieslēgt datoru un vienā mirklī viegli nokļūt
neskaitāmās vietās, kur attēlota pornogrāfija. Prezidents Gordons B. Hinklijs ir teicis: „Es
baidos, ka tas var notikt kādās no jūsu mājām. Tas ir netikumīgi. Tas ir neķītri un
derdzīgi. Tas ir vilinoši un rada pieradumu. Tas [jūs] pazudinās drošāk par jebko citu šajā
pasaulē. Tā ir zemiska neķītrība, kas padara tās ekspluatatorus bagātus, bet tās upurus
noved nabadzībā.”4 Deģenerēti ir gan filmas producenti, gan televīzijas veidotāji, gan
izklaides vadītāji, kas izplata pornogrāfiju. Pagājušo laiku ierobežojumi ir sen pazuduši.
Tiek meklēts tā sauktais reālisms, kā rezultātā mūs mūsdienās ir apņēmusi šī neķītrība.
Izvairieties no jebkāda veida pornogrāfijas. Tā padarīs nejūtīgu jūsu garu un sabojās
sirdsapziņu. Mācībā un Derībās mums teikts: „Tas, kas nepamāca, nav no Dieva, un ir
tumsa.”5 Tāda ir pornogrāfija.
Tālāk es minu narkotiku, ieskaitot alkohola, maka–feke. Kad tā ir satverta, šo maka-feki
ir sevišķi grūti atlaist. Narkotikas un alkohols aptumšo domāšanu, atņem spējas
savaldīties, sadragā ģimenes, sagrauj sapņus un saīsina dzīves ilgumu. Tās atrodamas
visur un ar nolūku novietotas viegli ietekmējamās jaunatnes ceļā. Katram no mums ir
ķermenis, ko mums uzticējis mīlošais Debesu Tēvs. Mums ir pavēlēts par to rūpēties. Vai
mēs varam tīši ļaunprātīgi izmantot vai bojāt savus ķermeņus bez atbildības par to? Mēs
nevaram! Apustulis Pāvils paziņoja: „Vai jūs nezināt, ka esat Dieva nams un ka Dieva
Gars jūsos mājo? ... Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.”6 Mums vajag turēt savus ķermeņus
— savus tempļus — veselus un tīrus, un brīvus no kaitīgām vielām, kas var iznīcināt
mūsu fizisko, prāta un garīgo labklājību.
Pēdējā maka–feke, ko es vēlos šodien pieminēt, ir tāda, kas var iznīcināt mūsu pašcieņu,
sabojāt attiecības un atstāt mūs bezcerīgā stāvoklī. Tas ir pārmērīga parāda maka–feke.
Cilvēkiem ir tieksme vēlēties lietas, kas mums sniedz diženumu un prestižu. Mēs
dzīvojam laikmetā, kad ir viegli aizņemties. Mēs varam iegādāties gandrīz visu, ko mēs
vien vēlamies, tikai lietojot kredītkarti vai ņemot aizņēmumu. Ārkārtīgi populāri ir
aizņēmumi mājas vērtībā, kas cilvēks var aizņemties naudas daudzumu, kas līdzvērtīgs
mājas vērtībai. Tas, ko mēs varam neaptvert, ir fakts, ka aizņēmums mājas vērtībā ir
vienāds ar otro hipotēku. Pienāks atmaksas diena, ja mēs pastāvīgi esam dzīvojuši pāri
saviem līdzekļiem.
Mani brāļi un māsas, atmetiet filozofiju, ka vakardienas greznība ir šodienas
nepieciešamība. Tās nav nepieciešamības, ja vien mēs tās par tādām nepadarām. Daudzi
ieslīgst ilgtermiņa parādos, atklājot, ka notiek pārmaiņas: cilvēki saslimst vai kļūst
nespējīgi, kompānijas bankrotē vai samazinās, tiek zaudēti darbi, notiek dabas
katastrofas. Daudzu iemeslu dēļ maksājumus par lielām parāda summām bieži vairs nav
iespējams veikt. Mūsu parāds kļūst par Dēmokla zobenu, kas karājas virs mūsu galvām
un draud mūs iznīcināt.
3
Es mudinu jūs dzīvot saskaņā ar saviem līdzekļiem. Cilvēks nevar tērēt vairāk, nekā tas
nopelna, un būt maksātspējīgs. Es jums apsolu, ka jūs būsit laimīgāki nekā tad, ja jums
pastāvīgi jāuztraucas, kā veikt nākamo parāda maksājumu par mazsvarīgām lietām.
Mācībā un Derībās mēs lasām: „Samaksā parādu, ko tu uzņēmies .... Atbrīvo sevi no
jūga.”7
Protams, ir neskaitāmas citas maka–fekes, ar kurām ļaunais mūs vilina, lai aizvadītu mūs
no taisnīguma ceļa. Tomēr mūsu Debesu Tēvs ir devis mums dzīvi, spējas domāt, spriest
un mīlēt. Mums ir spēks pretoties jebkuram kārdinājumam un spējas izvēlēties ceļu, pa
ko iet, virzienu, kur mēs ceļosim. Mūsu mērķis ir celestiālā Dieva valstība. Mūsu mērķis
ir nelokāmi virzīties šajā virzienā.
Visus, kas iet pa dzīves ceļu, mūsu Debesu Tēvs brīdina: sargieties no līkumiem,
lamatām, slazdiem. Šīs gudri paslēptās maka–fekes ir viltīgi novietotas, saucot, lai mēs
tās satvertu un zaudētu to, ko mēs visvairāk vēlamies. Nepievilieties. Apstājieties, lai
lūgtu. Ieklausieties tajā mierīgajā un klusajā balsī, kas uz mūsu dvēseles dziļumiem saka
Skolotāja lēnprātīgo aicinājumu: „Nāc Man līdzi.”8 Tā darot, mēs novēršamies no
iznīcības, no nāves un atrodam laimi un mūžīgo dzīvību.
Tomēr, ir tādi, kas nedzird, kas nepaklausīs, kas klausa ļaunā mudinājumiem, kas satver
šīs maka–fekes, līdz tie nespēj iet, līdz viss ir zaudēts. Es domāju par varas vīru,
kardinālu Volsiju. Viljama Šekspīra bagātā spalva aprakstīja majestātiskos augstumus,
varas kalngalus, kuros uzkāpa garīdznieku kardināls Volsijs. Šī pati spalva pavēstīja, kā
principu sabojāja tukša godkāre, izdevīgums, klaigas pēc diženuma un prestiža. Pēc tam
nāca traģisks lejupceļš, tāda cilvēka mokošas žēlabas, kurš bija ieguvis visu un pēc tam
visu zaudējis.
Kromvelam, savam uzticīgajam kalpam, kardināls Volsijs saka:
Ak, Kromvel, Kromvel!
Ja būtu kalpojis es savam Dievam ar pusi dedzības,
Kā kalpoju es savam ķēniņam, Viņš mani šādā vecumā
Neatstātu kailu maniem ienaidniekiem.9
Iedvesmotās pilnvaras, kas varētu kardinālu Volsiju aizvest drošībā, sabojāja dzīšanās pēc
varas un diženuma, tiekšanās pēc bagātībām un amatiem. Līdzīgi citiem, kas bija pirms
viņa, un daudz vairākiem, kas vēl sekoja, kardināls Volsijs krita.
Agrākā laikā Dieva kalpotāju pārbaudīja bezdievīgs ķēniņš. Ar debesu iedvesmas
palīdzību Daniēls, izskaidroja ķēniņa Belsacara rakstu uz sienas. Attiecībā par piedāvāto
atlīdzību — pat ķēnišķīgu ietērpu un zelta ķēdi — Daniēls sacīja: „Paturi savas dāvanas
un dod savu atalgojumu citam.”10
Dārijs, nākamais ķēniņš, arī godāja Daniēlu, izvirzot to augstākajā amatā. Sekoja ļaužu
nenovīdība, priekšnieku skaudība un ambiciozu cilvēku viltības.
Viltību un glaimu dēļ ķēniņš Dārijs parakstīja pavēli par to, ka ikviens, kas kaut ko lūgtu
no kāda dieva vai cilvēka, izņemot ķēniņu, tiks iemests lauvu bedrē. Lūgšana tika
aizliegta. Šajā sakarā Daniēls saņēma norādījumus nevis no zemes ķēniņa, bet no debesu
4
un zemes ķēniņa, viņa Dieva. Pārsteigts savās ikdienas lūgšanās, Daniēls tika atvests
ķēniņa priekšā. Negribot tika pasludināts sods. Daniēlam bija jātiek iesviestam lauvu
midzenī.
Es mīlu turpmāko aprakstu Bībelē:
„Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. Pienācis
bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī ... Daniēl, ... Vai tavs Dievs, kuram tu bez
mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?
Tad Daniēls atbildēja . . .
Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika. . .
Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka
viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnībā uzticējies savam Dievam.”11
Kritiskas vajadzības brīdī Daniēla apņemšanās palikt patiesam un uzticīgam sniedza
dievišķu aizsardzību un drošu patvērumu.
Vēstures pulkstenis, līdzīgi smilšu pulksteņa smiltīm, iezīmē laika ritumu. Dzīves skatuvi
aizņem jauns lējums. Mūsu priekšā draudīgi rēgojas mūsdienu problēmas. Mūsdienu
dzīves grūtību ieskauti mēs raugāmies uz debesīm, lai gūtu neizsmeļamo vadības sajūtu,
lai mēs varētu plānot un sekot gudram un pareizam virzienam. Mūsu Debesu Tēvs
neatteiks mūsu lūgumiem.
Kad es domāju par taisnīgiem cilvēkiem, man ātri prātā nāk Gustava un Margaritas
Vakeru vārdi. Ļaujat man par viņiem pastāstīt. Pirmoreiz Vakerus es satiku, kad 1959.
gadā es tiku aicināts prezidēt Kanādas misijā. No savas dzimtās Vācijas tie bija
emigrējuši uz Kingstonu, Ontārio, Kanādu.
Brālis Vakers ienākumus guva kā frizieris. Viņa līdzekļi bija ierobežoti, taču viņš un
māsa Vakere savu desmito tiesu vienmēr maksāja vairāk nekā desmito daļu. Būdams
draudzes prezidents, brālis Vakers uzsāka misionāru fondu, un kādu laiku mēnešiem viņš
bija vienīgais ziedotājs. Kad pilsētā bija misionāri, Vakeri tos baroja un par tiem rūpējās,
un misionāri nekad neatstāja Vakeru mājas bez taustāma ziedojuma to darbam un
labklājībai.
Gustava un Margaritas mājas bija debesis. Viņi nebija svētīti ar bērniem, taču tie bija
māte un tēvs daudziem Baznīcas apmeklētājiem. Izglītoti un gudri vīrieši un sievietes
uzmeklēja šos pazemīgos, neizglītotos Dieva kalpus un uzskatīja sevi par laimīgiem, ja
tie viņu klātbūtnē varēja pavadīt vienu stundu. Vakeru izskats bija vienkāršs, viņu angļu
valoda neveikla un mazliet grūti saprotama, viņu mājas bija pieticīgas. Tiem nepiederēja
ne mašīna vai televizors, ne arī tie darīja kaut ko tādu, kam pasaule parasti pievērš
uzmanību. Tomēr uzticīgie pūlējās nokļūt līdz to durvīm, lai baudītu tur esošo garu.
1982. gada martā brālis un māsa Vakeri tika aicināti kalpot kā pilnlaika misionāri
Vašingtonas D. C. Templī. 1983. gada 29. jūnijā, kad brālis un māsa Vakeri joprojām
kalpoja tempļa aicinājumā, brālis Vakers, esot blakus ar savu mīļoto sievu, aizgāja mierā
no mirstības uz Viņa mūžīgo atlīdzību. Atbilstoši ir vārdi: „Kas Dievu tur godā, to Dievs
godā.”12
5
Mani brāļi un māsas, pieņemsim lēmumu šeit un tagad iet pa šauro ceļu, kas ved atpakaļ
pie mūsu visu Tēva, lai mūžīgās dzīves dāvana — dzīve mūsu Debesu Tēva klātbūtnē —
var būt mūsu. Ja ir lietas, kuras vajag mainīt vai labot, lai tā darītu, es jūs mudinu par to
parūpēties tagad.
Pazīstamas Baznīcas dziesmas vārdiem, lai mēs vienmēr būtu ...
Uzticīgi ticībai, ko glabājuši mūsu vecāki,
Uzticīgi ticībai, par ko ir miruši mocekļi.
Dieva pavēlei, dvēselei, sirdij un rokai,
Uzticīgi un patiesi mēs mūžam stāvēsim.13
Lai katrs no mums tā darītu — tā ir mana pazemīgā lūgšana Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
ATSAUCES
1. 2. Nefija 15:20; skat. arī Jesajas 5:20.
2. 1. korintiešiem 10:13.
3. John Bartlett, Familiar Quotations, 2. vēstule, 217–20. rinda, 14. izd. (1968), 409.
4. "Great Shall Be the Peace of Thy Children," Liahona, 2001. g. janv., 62.
5. M&D 50:23.
6. 1. korintiešiem 3:16–17.
7. M&D 19:35.
8. Lūkas 18:22.
9. King Henry the Eighth, 3. cēliens, 2. aina, 455–58. rinda.
10. Daniēla 5:17.
11. Daniēla 6:19-23.
12. Skat. 1. Samuēla 2:30.
13. „True to the Faith,” Hymns Nr. 254, Evan Stephens vārdi un mūzika.
No comments:
Post a Comment